When The Saints Go Marching In

Oh Lord I want to be in that number

When the saints go marching in

Pēc kārtējās bezmiega nakts jūtos tik nelaimīgs, cik vien tas ir iespējams situācijā, kad it kā viss ir labi (nekāda nelaime jau nav notikuse), bet fiziskā kondīcija vienkārši ir drausmīga – galva ir smaga kā lapseņu punders, bet acīs brīžam satumst nakts. Jā, tādā rītā doma, ka priekšā ir spraiga darba diena, kad vairāk par visu ir nepieciešama svaiga galva un spēja ātri pieņemt lēmumus, mani vienkārši dzen kapā.

Pirms izbraukšanas ievēroju, ka kāds ģīmjgrāmatā Mailza Dēvisa vārdā ir ievietojis uzrakstu Happy Jazz Makes Happy People. Uzreiz iešaujas prātā kāds Senča lēģera stāsts. Zonā augu dienu esot skanējuse radiotočka, kas pārraidījuse komunisma cēlēju propagandu. Kādu rītu brašo maršu vietā pēkšņi bija atskanējis priecīgs džezs – acīmredzot kādi bija pa nakti klausījušies jeņķus, un aizmirsuši uzstādīt atpakaļ Majaku. Sencis zināja stāstīt, ka sajūta bijusi šokējoša – Noriļskā, pilsētā, kur valda polārā nakts (pie kam vēl zonā), skan saulains džezs.

Man pašam pirmā saskare ar džezu ir kopš kāda 5-6 gadu vecuma. Sencim bija pāris džeza plašu – vispār jau nožēlojami maz salīdzinājumā ar klasisko mūziku. Atceros, ka Sencis bija izgatavojis speciālu plašu skapi, kur konkrētiem komponistiem bija paredzēta vieta zem akurātiem uzrakstiem. Visvairāk vietas bija paredzēts Bēthovenam, Baham un Šaļapinam (visi nodalījumi bija aizpildīti, jo plates tika sapirktas pirmās, bet skapis vēlāk pietaisīts klāt). Visādiem Šūbertiem, Šopēniem un kādiem tur vēl uz pusi mazāka, bet puse no puses bija sadaļai „Estrāde un džezs”. Protams, ka nekādu Mailzu Dēvisu mums tur nebija. Sencim patika tādi gabali kā When the saints go marching in, Down by the riverside un tml. Vispār Senča kaislība bija grāmatas, nevis plates, un tāpēc nekāda plašā izvēle, ko klausīties, man nebija. Tikai vienu reizi man sanāca uzprasīt Sencim, kura no šīm platēm viņam pašam liekas īsteni kruta (šādu vārdu es, zināms, nelietoju, jo mans radītājs ciest nevarēja žargonu). Sencis pateica, ka no klasiskā mūzikas viņam visvairāk patīk Mocarts, bet, ja runā par vienu konkrētu lietu, tad tas ir Geršvina Rhapsody in Blue. Tad nu es iespringu to klausīties, bet vecumā 8-10 gadi tajā mūzikā nespēju iebraukt. Cita starpā, apmēram 25 gadus vēlāk atkārtoju šo mēģinājumu. No sākuma ar tādiem pašiem rezultātiem, bet sagadījās tā, ka bez Rhapsody in Blue diskā bija iecepta arī Porgy & Bess kāda maģāru simfoniskā orķestra izpildījumā. Tā pamazām klausoties šīs vienkāršākās lietas, man aizgāja arī minētā rapsodija, nemaz nerunājot par Amerikāni Parīzē piedevām. Tā es pamazām kļuvu par Geršvina fanu, un Rhapsody in Blue man patlaban liekas labākais, kas man mājās ir.

Porgy & Bess centrālā tēma ir Summertime, un es sāku kolekcionēt šo gabalu dažādās versijās, kas mani noveda atkal atpakaļ pie džeza. Konstatēju, ka Hot Jazz man iet iekšā teicami, bet tas, kurš tiek apsaukāts par Cool, mani nespēj aizķert. Zināms, pa druskai arī to klausos, bet nekādīgi nespēju to nosaukt par savu. Tā arī ir vieta, kur es patlaban atrodos džeza pasaulē.

Jā, tajā vēziskajā rītā (patiesībā diena izvērtās tāda – es neuzmanīgi braucot sabuktēju Turcijas vēstnieka bentliju), nošārēju spārnoto Mailza teicienu, piemetinot, ka man džeza laiks, acīmredzot neiestāsies nekad, lai arī briestu tam visu mūžu. Vai nebūšu pārgatavojies? Klāss ieteica pletēt tikai vaļā, un tagad es mokos ap stratēģijas izvēli, kā tuvoties džezam. Izskatās, ka pareizais veids būtu apskatīt visu pēc kārtas. Palasīju drusku wiki un mani sabaidīja daudzie stili – New Orleans, Big & Swing, Kansas City jazz, Gypsy jazz, Bebop, West Coast jazz, Cool jazz, Avant-garde jazz, Afro-Cuban jazz, Modal jazz, Free jazz, Latin jazz, kas viss vēl esot pieejams dažādās formās –  soul jazz, jazz fusion, jazz rock, smooth jazz, jazz-funk, punk jazz, acid jazz, ethno jazz, jazz rap, cyber jazz, Indo jazz, M-Base, un plus vēl kādi vārdā neminēti. Te taču pats velns kāju nolauzīs! Mjā, tas viss izskatās mazliet par traku vienkāršam cilvēkam. Jāpadomā.