Garota da Ipanema - João Gilberto

When she walks, she's like a samba That swings so

cool and sways so gentle That when she passes,

each one she passesgoes - ooh

Ērmanītis man ir iedevis divus maisus ar šaibām... Saskaitīt nevaru, bet uz svara liekas būs kilogrami četrdesmit. Pie kam sīži ir maisos sagūlušies tik akurāti, ka veido tādas kā divas plāksnes. Ērmanītis vienkārši ir traks! Šādas čupas, un gandrīz viss pirkts. Lielākā daļa, saprotams, pie pirāta, bet tomēr ar krāsainiem vāciņiem, apdrukāts viss kā pieklājas. Ko lai es ar šo iesāku? Liela daļa ir Cafe del Mar šaibas, bet daudz lietas ir tam pielīdzināmas. Ne jau velti Ērmanītis teica, ka tā ir kantora mūzika – tāda, kas nevienu neuzbudina, neuzvelk un nenomāc. Īsāk sakot, pozitīvisms. Uz mirkli man acu priekšā pavīd LNT Ēķa „godīgā” seja. Es neesmu pozitīvs – to gan es zinu! Drīzāk jau draņķis un maitas gabals, bet atsevišķos brīžos labdabīgs – kad man neviens nedara pāri. Arī dzīvot man gribas atbilstoši – sulīgi, ignorējot vispārpieņemtās normas un noteikumus, ja tie paliek par traucēkli. Ja jau es neesmu „labais dēls”, tad darīt tā drīkstu. Arī mūziku gribas klausīties tādu – ar iekšām, lai jūt, ka skan. Lēns vējiņš, kas maigi glāsta ūleņas, ņirbinot vieglus vilnīšus dīķītī, nav tā īsti priekš manis. Protams, ir brīži, kad varu palikt romantisks kā tāds skolas skuķis, un raudāt tāpēc, ka kāds bendesmaiss dzied salkanu mīlas dziesmiņu, bet tas mani netraucē jau nākamajā brīdī uzlikt Led Zeppelin uz pillu klapi tā, lai citi zina kur vēziski pārziemot.

Aizmuldējos. Bet atpakaļ pie publicētā. Pāris simts šaibu fona mūzikas. Tie pāris cepelīnu disku un vēl kādi tur štrunti, kas nav šajā stiliņā, man patiesībā ir pašam. Nav jau tā, ka tur ir tikai draza vien, vienīgi tās Cafe del Mar var vienkārši izbesīt. Nolemju noripot visu atskaitot galīgos draņķus. Katru dienu aizstiepju uz darbu kādas 20 šaibas, un visu dienu tās nemitīgi mainu. Kādi tik tur nav ērmi! Tomēr atrodas arī krietna daļa jēdzīga džeza, ļoti daudz Peta Metenija, pilns komplekts Supertramp un Camel... Bet tad atkal elektronika, kuru es tīri fizisku nevaru ciest. Mūzikā es gribu dzirdēt dabīgu skaņu – piemēram, kā stīga vibrē un izskan. Sterils fons man atgādina slimnīcu – vienkārši riebjas.

Saripojis visu kas jēdzīgs, gudroju ko tālāk. Kas notiktu, ja uztaisīšu aptuveni 6 stundu garu apkopojumu šim visam? Zinu, ka noteikti palaidīšu garām kaut ko nozīmīgu, bet ar kaut ko ir jāsāk. Izveidoju garo kompilāciju ar nosaukumu AA (no absolūts Agnis). No katra diska paņemu pa kādam gabalam, kas man ātrumā liekas labākais. Laimes spēle, protams, jo traucē steiga, nogurums un nepacietība. Pēdējais ir tas, kas allaž sagandē jebkuru manu darbošanos ar un ap ierakstiem – gribas baudīt kaut kādu rezultātu pēc iespējas ātrāk. Atlasījis gabalus, drusku paskatos, lai tie nav pārāk līdzīgi, vai arī tieši pretēji – nekonkurē viens ar otru. Tad klausos rezultātu. Vispār tas mani patīkami pārsteidz. Varbūt tieši es esmu tas duraks šajā stulbajā mūzikas pasaulē, bet Agnis tas viedais, kas mani pāraudzinās? Atmiņā iešaujas kāds fantastikas stāsts, ko biju lasījis labu laiku atpakaļ. Tur kosmiskie pirāti vēlas izlaupīt kādu planētu, bet vietējo dārgumu sargātājs pats visu atdod. Guvums izrādās satur informāciju par godīgu un pareizu dzīvi, kas ir pasniegta tik pārliecinoši, ka atgriež visus grēciniekus bandītus. No šā likteņa paglābjas tikai kuģa kapteinis, t.i. burlaku vadonis, kas atsakās noklausīties labo vēsti. Kāds liktenis sagaida mani?

Nomokoties ar šādām pārdomām, iesaiņoju šaibas atpakaļ maisos, un novietoju to visu uz skapjaugšas – nav citur kur bāzt šo apjomu. Ierakstīto izlasi paņemu līdzi uz nākamo armijas čomu salidojumu, lai Ēramnītis pats pasaka, ko viņš par to domā. Viņš pēc kāda laika apgalvo, ka ir noklausījies un ka nav nemaz tik slikti – vienīgi man esot tieksme atlasīt akustisko ģitāru. Jā, zinu – tā ir mana vājība. Lai nu kā tur arī nebūtu, bet muzons ieņem gluži cienījamu vietu starp manām garajām izlasītēm.

Relatīvi nesen es nolēmu, ka savā debilajā tālrunī likšu tikai īsās izlases. Ko iesākt ar AA? Vai drīkst saīsināt jau tā bez mēra īsināto? Nāk prātā amerikāņu spēja visu vienkāršot, kā to aprakstīja Marti Larni „Ceturtajā skriemelī”. Tur varēja iegādāties Šekspīra kopotos rakstus 30 lapaspušu brošūrā. Kāpēc mocīties ar visiem tiem vārdu plūdiem, ja var īsi un populāri apstāstīt, ka, vot, bija tādi Romeo un Jūlija, mīlējās bez vecāku piekrišanas, un tas beidzās vēziski – abi atņirdzās. Ko vēl gribi zināt?

Tomēr man nav kur sprukt, un es atlasu duci gabalu no kuriem sastādu izlasīti, kas ir sanākusi pa druskai latīņu stiliņā. Tāpēc nosaucu to Samba de Uma Nota So – tulkojums Vienas nots samba man liekas šausmīgi seksīgs.

Samba de Uma Nota So

1. Deve Ser Amor - Alfredo Muro
2. eBop - Chuck Loeb
3. Samba de Uma Nota So - Antonio Carlos Jobim
4. Samba Triste - Stan Getz
5. Sassy Samba - Pat Metheny
6. I Remember Clifford - The Modern Jazz Quartet
7. Garota da Ipanema - João Gilberto
8. Lili Marlene - Dave Brubeck
9. Passionata - Andreas Vollenweider
10. Our Spanish Love Song - Pat Metheny
11. Baia - Edmundo Ros
12. Samba de Minha Terra - Joao Gilberto
13. Sueño Con Mexico - Pat Metheny