1001. Otrā Atmoda.

Ir cilvēki, kuriem vienkārši ļoti lēnām pielec. Man, piemēram, bija nepieciešami divdesmit gadi, lai kādā psiholoģiskā brīdī atskārstu, ka gribas klausīties arī ko citu, nevis vienīgi rokmūziku. Ar mani tas notika 90-to sākumā, un es to nodēvēju par savu Atmodu. Sāku kolekcionēt visādus krāmus, piemēram, latīņu salsu, mazliet džeza, vēl šo un to. Tomēr rokmūzika joprojām palika mana dominējošā izvēle mūzikā. Tikai samērā nesen, varbūt pirms kāda gada, es ievēroju, ka beidzot ir noticis pilns upside down, un tagad es vislabprātāk klausos visu to, ko agrāk vienkārši nevarēju ciest.

Varbūt tāpēc 1001 albumu grāmatas pētīšana mani pārlieku neaizrauj – bieži gribas klausīties pavisam citas lietas. Cita starpā, ejot pa gadiem uz priekšu, 1001 paliek ar katru gadu arvien metodiskāki. 50-tajiem varēja izskriet cauri, apskatot vien 23 albumu,  bet vienam pašam 1969. jau vajag 38. Tātad slodzes pieaug. Tāpēc sāku gudrot, vai ir jēga komentēt itin visu. Pie kam nevaru teikt, ka man ir interesanti apskatīt tikai labās lietas. Patiesībā nozākāt štruntus nereti patīk tikpat labi, ja ne vēl labāk. Vispār viss ir atkarīgs no noskaņojums. Vot uznāk monopenisuāls garīgais, kad visam gribas uzspļaut, un tā tiek arī darīts. Rezultātā cieš nevainīgie, bet ko lai dara? Tāda ir dzīve.

Runājot par 1969, nāk prātā aņuks par kādu puisi, kurš sūdzas psihiatram, ka viņš visur saskata seksu. Dakteris uzzīmē trīsstūri, un prasa puisim, ko viņš redz. „Tā ir telts, kur divi drāžas”. Labi. Dakteris uzvelk kvadrātu. „Tā ir māja, kur visi drātējas”. Nu dakteris uzvelk apli. Pacients nosarkst un saka: „Bet, dakter, jūs taču esat seksuāls maniaks!”.

Jā, cipars 69 izskatās nedaudz pornogrāfiski, bet lai. Mūzikā toties tas ir izcils gads. Led Zeppelin, Creadence Clearwater Revival, Rolling Stones uzdod toni. Priekš manis tomēr izcilākais notikums ir bītlu Abbey Road. 1001 grāmata būtu varējusi izpirkt daudzus feilerus manās acīs, ja šim diskam būtu veltīts atvērums. Bet nē, atvēlēts ir mazākais iespējamais formāts ar piezīmi, ka tas nebūt nav tāds mēsls, ka to vispār nevarētu klausīties. Es, saprotams, par šādu attieksmi esmu zvērā. Man gandrīz visi albumi bītliem liekas vislabākie to klausīšanās laikā – līdzīgi kā tas ir ar pinkiem vai cepelīniem. Tomēr, saliekot tos visus strīpā, mans verdikts ir nemainīgs –  Abbey Road ir TAS DISKS. Tas ir mans balsojums par visu laiku labāko albumu – ne tikai bītlu, bet vispār. Plankumi var būt pat uz Saules, vienīgi Abbey Road ir pati pilnība!

Jau sākums ar emocionālo Džona Come Together ir ko vērts! Ģitāras akords pēc kārtējā sauciena Come together, liekas kā izmisuša cilvēka kliedziens. Toties Džordža Something ir kā liegs sapnis. Tajā var gremdēties kā pasakā. Tālāk turpinas kā karuselī – Pols ar Maxwell's Silver Hammer piedāvā pavisam rotaļīgu gaisotni. Man vienmēr nāk prātā mani diezgan vētrainie skolas gadi, kad klausos šo dziesmu. Savukārt Oh! Darling man kādreiz saulainajā bērnībā dikti patika, bet vēlāk tieši šis gabals likās vājākais diskā – drusku atgādināja iemīlējušās suņa žēlabainas gaudas pilnmēness naktī. Tagad atkal spēju to sagremot – laikam pamazām atgriežos bērnībā. Īsts atradums ir Ringo Octopus's Garden. Tajā Ringo atklājas nesamākslots un bez kādām īpašām pretenzijām – vienkārši foršs. 

I Want You (She's So Heavy) manās acīs ir kas īpašs. Man liekas, ka tieši šis gabals mani pieradināja pie smagā roka, kuru iesākumā nespēju pārvārīt. Tā ir kolosāla ideja apraut nomācošo, smago skanējumu pusvārdā, lai pēc pauzes dotu vietu Džordža Here Comes the Sun. Liekas, ka pēc garas, murgainas nakts, atspīd saule, un ir atnācis dievīgs rīts. Skaista pāreja, un arī Harisons ir vienkārši lielisks.

Ar Because man ir izveidojušās nedaudz crazy attiecības. Es šo gabalu (tāpat kā visu disku) sāku klausīties aptuveni sešpadsmit gadu vecumā. Tas notika vasarā. Es atceros, ka no rīta izeju ārā saules pielijušā dārzā, gaiss ir silts un smaržu pilns - vasara ir tās pilnbriedā. Es to visu jūtu, bet manas tīņa smadzenes nespēj to visu sagremot. Manas sajūtas izskan ar Because.

Tālāk sekojošais dziesmu virtenis ir vienkārši nepārspējams! Nekas līdzīgs nav bijis ne pirms, ne pēc – es vienkārši kaifoju. Sākot ar gan rotaļīgo, gan roķīgo You Never Give Me Your Money, līdz pat The End. Sun King ir viens no stūrakmeņiem izlasītē Summertime, kur es mēģināju apkopot mūziku, kas personificē vasaru.  Sun King uzbur tveicīgas Neapoles vai Barselonas nakts noskaņas. Arī sekojošie Džona Mean Mr. Mustard un Polythene Pam ir lieliski, bet izskaņa paliek Pola ziņā. Man šausmīgi patīk Golden Slumbers sākums – vieta ar viskija baritonu. Īsāk sakot, ja tev patīk bītli, tad, boy, you're gonna carry that weight, carry that weight a long time.

Atceros, kā es pirmo reizi noklausījies visu disku, gribu jau pārtīt banti, bet tad kā zibens no skaidrām debesīm atskan Her Majesty. Man likās, ka tas ir mājiens. Nekas vēl nav beidzies, un mēs vēl redzēsim bītlus atkal kopā. Ilgu laiku es ticēju šim brīnumam, un ticētu vēl joprojām, ja vien Džons un Džordžs būtu kopā ar mums.

Man bija vēlme parunāt par Led Zeppelin un daudziem citiem, bet vairs negribas. Perexotjel. Vien varu piezīmēt, ka šobrīd no 1969 visvairāk klausos Mailza In a Silent Way. Otrā Atmoda.

0137. Captain Beefheart - Trout Mask Replica [1969]

Līdz avangardam man vēl garš ceļš ejams

0138. Creedence Clearwater Revival - Bayou Country [1969]

Skan riktīgi roķīgi – īpaši pēc iepriekšējā „brīnuma”. Proud Mary nez’ kāpēc neliekas tāds kaifs kā agrāk

0139. Crosby, Stills & Nash - CSN [1969]

Nav mani favorīti

0140- Blood Sweat and Tears - Blood Sweat and Tears [1969]

Arī nav manējie. Labāk būtu spēlējuši instrumentāli, mani kretinē, kā viņi dzied

0141. Flying Burrito Brothers - The Gilded Palace of Sin [1969]

Country Vulgaris

0142. Johnny Cash - San Quentin [1969]

Ļoti dzīvs albums – jāklausās, bet kolekcijai neder

0143. Creedence Clearwater Revival - Green River [1969]

Laikam, runājot par 1969, nevar nepieminēt CCR

Bad Moon Rising, Lodi (nāk prātā bērnība ar Pasaku par Diegabiksi) CCR sāk vilkt uz kantrī

0144. The Beatles - Abbey Road [1969]

Visi diski bītliem ir labākie – līdzīgi kā pinkiem vai cepelīniem. Tomēr noklausoties tos visus strīpā, mans verdikts ir nemainīgs –  Abbey Road ir TAS DISKS. Mans balsojums par visu laiku labāko albumu. Plankumi var būt pat uz Saules, vienīgi Abbey Road ir nevainojams!

0145. The Who - Tommy [1969]

Cool

0146. Miles Davis - In a Silent Way [1969]

Šis man patīk vislabāk – liekas, ka esmu noguris no dziedāšanas – gribas klausīties tikai instrumentāli

0147. Bee Gees - Odessa [1969]

Smuki, bet nav manā stilā. Tomēr nesalīdzināmi labāk, kā Bee Gees dziedāja vēlāk.

0148. Pentangle - Basket of Light [1969]

Liekas labs. Sally Go Round The Roses – baigais mīļums!

0149. The Rolling Stones - Let It Bleed [1969]

Tiešām labs!

0150. Nick Drake - Five Leaves Left [1969]

Tā jau var arī kļūt par Dreika upuri! Kaut kā visi man šovakar liekas labi.

0151. Dusty Springfield - Dusty In Memphis [1969]

Son of a Preacher Man paliek prātā. Vispār nedaudz garlaicīgi

0152. Elvis Presley - From Elvis In Memphis [1969]

Tāds pa skumjš Preslijs, man labāk patīk, kad viņš ir agresīvs.

0153. The Velvet Underground - The Velvet Underground [1969]

Man vienmēr ir patikuši. Pale Blue Eyes i vsjo takoje.

0154. Quicksilver Messenger Service - Happy Trails [1969]

Tā jau var arī nojūgties...

0155. Led Zeppelin - Led Zeppelin I [1969]

Fū! Palika tik labi... un ar ko tie cepelīni ir tik ļoti pārāki? Bet ir taču!

0156. The Band - The Band [1969]

Now tell me, hon, what you done with the gun.

Tā pamazām var arī pierast. Tomēr besī, ka Band ne visu laiku glezno, bet brīžam  vienkārši aizkrāso.

0157. Led Zeppelin - Led Zeppelin II [1969]

0158. MC5 - Kick Out The Jams [1969]

Ar pliku entuziasmu pilnai laimei nepietiek

0159. The Temptations -  Cloud Nine [1969]

Nav priekš manis

0160. Sly And The Family Stone - Stand! [1969]

ok – brīžam tīri interesanti

0161. Tim Buckley - Happy Sad [1969]

Sanāk salīdzināt ar Blue Afternoon. Grūti pateikt, kurš labāks. Vienīgi skaidrs, ka pie Tima būs vēl jāatgriežas.

0162. Chicago - Chicago Transit Authoroty [1969]

Nav mans.

Kāds es esmu idiots... Poem 58, piemēram,  taču vienkārši ir cool... t.i. kamēr nedzied.

0163. Fairport Convention - Unhalfbricking [1969]

Si Tu Dois Partir ir baigais mīļums

0164. The Youngbloods - Elephant Mountain [1969]

Liekas ok, bet vai ar to pietiek?

0165. Isaac Hayes - Hot Buttered Soul [1969]

Ja neesi Mailza Devisa kalibra vecis, padomā divreiz pirms taisi 20’ garus gabalus

0166. The Grateful Dead - Live-Dead [1969]

Ar attieksmi, saprotams, viss kārtībā. Neredzu odziņas. Brīžam gan viss ir tiešām ok, vienīgi gabala beigas 2’ garumā var arī nogurdināt.

Death Don't Have No Mercy – labs

0167. The Kinks - Arthur Or the Decline & Fall of the British Empire [1969]

Aņuks par nouseriem – viss, kas nāk prātā šo klausoties. Skan kaut kā falši.

0168. King Crimson - In the Court of the Crimson King [1969]

Classique.

0169. Leonard Cohen - Songs From A Room [1969]

Classique.

0170. Fairport Convention - Liege And Lief [1969]

Skiļka možno? Tik izcili jau arī jau nav.

0171. Scott Walker - Scott 4 [1969]

i tut zapeļi skripki...

0172. The Stooges - The Stooges [1969]

nasing spešel

0173. Alexander Skip Spence - Oar [1969]

Cripple Creek & Weighted Down (The Prison Song – cool 

0174. Frank Zappa - Hot Rats [1969]

Padomāšu par šo kādu citu dienu