Līdakas

 Kuru laivu izvēlēties? Agra kruto platdibeni vai arī no kaimiņa mantoto tupeli? Izšķiros par otro, jo tai ir slaida forma – braucot ar Agra laivu atmuguriski, viļņi skaļi sitas pret to un biedē zivis. Un tieši šodien ezers mazliet viļņojas. Iestumjos ezerā un mēģinu saprast, no kurienes īsti pūš vējš – ir jāizšķiras, uz kuru pusi labāk kuģot. Nospriedis, ka tas drīzāk nes pa labi, sāku mētāt vizuli. Black Furry – mans krutākais rotiņš. Melnā krāsā ar sarkaniem punktiņiem. Metu gan pa kreisi, gan pa labi, bet panākumi izpaliek. Varbūt vizulim misējas gaita, jo pēdējā spiningošanas reizē tas mazliet deformējās. Es gan centos izlocīt to atpakaļ, bet ej nu sazini, kā tas tagad uzvedas ūdenī. 

Kad vējš laivu ir iepūtis niedrās, nolemju nomainīt mānekli. Vajadzētu likt spožo sudrabaino, jo tas ir jau izturējis vairākas “uguns pārbaudes” šajā ezerā, tas ir, es zinu, ka strādā labi. Man tomēr sagribas izmēģināt otru Black Furry – lai arī tas izskatās kā anektdote par tēmu, jo ir dzeltenā krāsā ar melniem punktiņiem – tāds drīzāk būtu dēvējams par Yellow Furry. Vizulis praksē nepārbaudīts, bet kādreiz taču tas ir jādara. 

Ieairēju laivu atkal dziļumā, un ļauju, lai vējš nes to ielīpi uz krasta pusi. Vispār, šķiet, ka nekas prātīgs no tā Yellow Furry nav. Vietas ir izcilas, līdakām te noteikti vajadzētu būt, bet copes kā nav tā nav. Jau atkal tuvojos niedrēm; vēl pēdējais metiens, un mainīšu vizuli pret balto. Un tad tas notiek. Kad līdz laivai ir atlicis vairs tikai pāris metru, pēkšņi sajūtu grābienu. Tas notiek tik tuvu laivai, ka zivs pēc piecirtiena tūlīt pat ielido laivā. Līdaciņa! Bet neliela. Vai būs atļautie 50 cm? Visticamāk, nē, bet pirmo zivi, kas, droši vien, būs arī vienīgā, nolemju paturēt. Ir pārāk apnicis klausīties zobgalības, kad atkal esi pārradies ar tukšām rokām. 

Tagad ir jāpaveic nepatīkamākais darbs – jāpārlauž līdakai spranda – lai zivs velti nemokas. Kad es to daru, arvien sajūtos kā sērijveida slepkava – pat prātā iešaujas krievu bandītu seriāls “Sasisto lukturu ielas”. Redzējis gan to neesmu, bet varu iedomāties, par ko tur ir. 

Tā, tagad atkal ir jāairējas dziļumā. Yellow Furry vietā likt kādu citu galīgi nav jēgas – māneklis strādā! Un pat ļoti labi strādā, jo pēc pāris metieniem, atkal ir cope. Šo es smuki izvelku, un tūlīt pat palaižu vaļā – zivs ir tikai par kādu centimetru lielāka par pirmo. Tas atkārtojas vēl divas reizes, bet es palieku ciets kā akmens. Lai arī zivis ir počķī izmērā, sērijveida slepkava es neesmu. Gaidīšu savu īsto zivi. Toties šāda līdakošana lieliski palīdz nostiprināt tehniku – ne jau katru dienu piecpadsmit minūšu laikā pieķeras četras līdakas.

Īstā zivs mani piemeklē pusstundu vēlāk, kad man sirdī bija jau iezagušās šaubas, vai ir vērts ilgāk plosīties. Jā, šai vajag pat izceļamo. Vispār tas man kalpo pēdējoreiz, jo faktiski ir saplīsis lupatās, bet tomēr iztur. Tikai nejēdzīgi sapinās ap zivi un vizuli. Izvelku nazi un ar tā palīdzību atbrīvoju trīsžuburu āķi. Jā, jau sen kā vajadzēja nopirkt jaunu izceļamo, bet mūžīgi paliek žēl naudas. Rīgā par to prasa pat 30 eiras. Ar knaiblēm čakarējot vizuli ārā no līdakas mutes, tas saliecas – skāde! Šķiet, Yellow Furry šodien ir topā. Toties līdaka smuka – varbūt pat divi kilo.

Nomainu vizuli pret balto un vēlreiz ieairējos dziļumā. Šovakar pēdējo reizi – metas jau tumšs, un es savu normu esmu izpildījis. Tikko es tā padomāju, seko grābiens. Es aukstasinīgi piecērtu un tūlīt pat saprotu: šī ir īstā zivs, nevis tikko kā noķertā. Līdaka trako kā negudra – es pat nevaru pavilkt to uz savu pusi – mazā spolīte uz manas bezinercenes rotē kā negudra – šodien tā notiek pirmoreiz. Kad beidzot pievelku zivi pie laivas, tā sāk lēkāt pošķī kā kādreiz Olga Korbut brīvajās kustībās – vienu brīdi šķiet, ka pati ielēks laivā – cik tur trūka! Grābju ar izceļamo, pareizāk sakot, ar tā atliekām, bet velti – šā rīka pēdējā zivs ir jau vēsture. Velns! Šķiet, ka šī aizies! Tieši tajā brīdī līdaka pagurusi sastingst – tikai lielā galva rēgojas ārā no ūdens. Tagad vai nekad! Izceļamais izkrīt man no rokām, bet es grābju līdaku aiz acīm – un trāpu! Ieceļu milzīgo zivi laivā, kur tā sāk ārdīties kā traka. “Ņi huļiganķe, tovarišč!” man nāk prātā frāze no kādas Staļinlaiku komēdijas – es nospiežu līdaku pie laivas grīdas, bet mirkli vēlāk smags krakšķis apstiprina manu sērijveida slepkavas statusu – esmu to pieveicis.