Dienasgrāmata

Pēdējā laikā neesmu viņus, t.i., Dire Straits klausījies – kaut kā nav sanācis. Tas ir kā ar seniem, piemirstiem draugiem. Tu zini, ka viņi dzīvo šajā pašā pilsētā, varbūt tev pat kaut kur ir pierakstīta adrese, tālruņa numurs, e-pasts. Bet tu nekad viņus nesatiec. Ja nu vienīgi mūsdienās esi atradis viņus ģīmjgrāmatā un nosūti apsveikumus dzimšanas dienā. Cik smalkjūtīgi! Tikai tu vairs neatceries, kad pēdējo reizi esam tikušies. Laikā, kad Dire Straits bija savā plaukumā, es par viņiem neko nezināju. Man tik ārkārtīgi riebās viss jaunais mūzikā, ka es apzināti no tā vairījos. Reiz, kad es kārtējo reizi biju pamucis no savas dienesta vietas Kaļiņingradā, es ievēlos pie Ērika Tallinas ielā – viņš mani apgādāja ar ierakstiem. Ēriks bija īpatnējs frukts – viņš kaut kādā man neizprotamā veidā tika pie jaunākā vinila. Patiesībā ne tikai pie jaunākā – praktiski pie jebkura. 80tajos salīdzinoši reti novērojams fenomens. Kad es pateicu, ka gribu ierakstīt normālā kvalitātē visus bītlu

Es ASV sabiju tikai pusgadu 90to sākumā. Arī štats, kurā dzīvoju, bija tāds nomaļš, varbūt pat provinciāls – Teksasa. Ostina gan nevienu brīdi nelikās provinciāla – universitātes dēļ. Tur mācījās jauniešiem no visas pasaules. Pirmos trīs mēnešus es dzīvoju tās  campus  teritorijā, un katru vakaru spēlēju basketbolu ar studentiem. Man likās nedaudz ērmīgi un pat smieklīgi, kad pirms katras spēles mēs formāli paspiedām viens otram rokas un stādījāmies priekšā – vārds, valsts, no kurienes esi. Padzirdējuši, ka esmu no Latvijas toreiz daudzi pabrīnījās – kas tā tāda. Bet kādu vakaru laukumā bija sapulcējusies pavisam cita publika – tie bija melnādaini puiši. Šoreiz nekādas priekšā stādīšanās nebija, bet visviens – es iesaistījos spēlē. Man likās pat interesanti uzspēlēt ar nēģeriem (atvainojos, ka esmu vecmodīgs un neuzskatu šo par lamuvārdu). Ko lai saka? Vienkārt, viņi spēlēja krietni labāk par studentiem, ar kuriem man bija sanācis sacensties. Lai gan nekādi profesionāļi viņi, pro