Klāsa TOP 100

Mums darbā dikti modē ir atpakaļbarošana, t.i., feedback sniegšana. Patiesībā tā ir ļoti interesanta lieta, jo ļauj saņēmējam paskatīties uz sevi no malas. Man gan nav laimējies bieži saņemt atpakaļbarošanu. Iemesli tam ir vairāki. Agrākos laikos feedback devējs varēja rēķināties, ka es viņam pateikšu kaut ko arī pretī, un tas pilnīgi noteikti neaprobežosies ar primitīvu sam durak – drīzāk gan tā pamatīgāk ieknābšu. Pēdējā laikā, kad es vairs neesmu tik agresīvs, atpakaļbarošanu, manuprāt, nesaņemu tāpēc, ka kolēģi domā, ka man tāpat viss ir pie kājas. Kaut kur viņiem, zināms, ir taisnība, bet dažkārt arī man uznāk vēlme dzirdēt, ko citi par mani domā, ja vien tas ir godīgi teikts, un nav ar mērķi aizvainot.

Ģīmjgrāmatā vairāki melomāni ir ievietojuši savus TOP 100 albumu sarakstus. Jā, te varbūt uzreiz ir jāpaskaidro, ka par melomānu es uzskatu katru, kas ir gatavs ziedot savu laiku, lai sastādītu šādu listi un padalītos ar citiem interesentiem. Mans nodoms ir šos sarakstus izmantot, lai uzlabotu pats savu TOP 100 – es neesmu ar to tā īsti apmierināts. Īsāk sakot, es, kā parasti, zogu citu idejas.

Pētot šos TOP 100, uznāk vēlēšanās sniegt savu feedback par šiem sarakstiem. Es, zināms, labprāt saņemtu atpakaļbarošanu arī pats. Ceru, ka kāds atlicinās savu laiku un padalīsies ar savām domām par manu TOP 100.

Pirmais, kas nopublicēja savu listi pēc manis bija Klāss. Tāpēc ar viņu arī sāku. Šeptē mūs māca, ka katra atpakaļbarošana ir jāsāk ar WWW – what went well. Manā situācijā tas būtu, kas man patīk Klāsa listē. Neslēpšu, ka man glaimo, kā kādi 20 albumi mūsu TOP 100 sakrīt. Vispār tas mani diži nepārsteidz, jo es jau zināmu laiku atrodos Klāsa 101 albuma grāmatas, tātad viņa muzikālās gaumes, ietekmē. Saprotams, ka Klāss pats arī no tās izvēles nav pārāk tālu aizgājis. Galvenā starpība starp viņu un mani acīmredzot ir tas, ka Klāsam šie 100 albumi ir tikai mums redzamā aisberga daļa, un mēs varam tikai minēt, kas atrodas, zem ūdens, kamēr man plus-mīnus tās ir visas manas zināšanas mūzikā.

Jā, mani pārsteidza, ka bītlu albumi sakrīt, jo savā 101 grāmatā Klāss sludina, ka Rubber Soul un Revolver ir viņa izvēle. Es bītlu mūziku iedalu divos periodos – agrīnajā, kur dominēja jauneklīgs dzīvesprieks, un brieduma posmā, kur teju katrs gabals viņiem ir šedevrs. Tāpēc gluži dabiski mana izvēle attiecīgi bija Hard Day’s Night un Abbey Road.

Īsti dīvaināka sakritība ir ar Led Zeppelin, kur manas preferences var pamainīties burtiski pa mēnešiem. Vēl nesen fanoju par pirmo un ceturto albumu, bet uz listes publicēšanas brīdi tie bija otrais un trešais. Vispār es esmu sastādījis arī otru listi (folderi), kur es glabāju „rezerves”, kas ļauj man viegli mainīt listi un ar debilā telefona atmiņas saturu.

Pārējās sakritības – Higway 61 Revisited, Cosmo’s Factory, LA Woman, Solid Air un vēl viens otrs tikai liecina, ka „saknē” mūsu mūzikas uztvere sakrīt. Mazākais patlaban. Es tā domāju arī tāpēc, ka virkni citu albumu, kā, piemēram, Astral Weeks, Slade Alive, Meddle un vēl vienu otru es apsvēru, un gandrīz ieliku sarakstā. Bija jau arī zināma cemme dažos gadījienos. No trim Onkuļa Toma ražojumiem, kurus es atlasīju ar vislielāko uzmanību, Klāss nav izvēlējies nevienu. Man par to ir nesalīdzināmi lielāks kreņķis kā, piemēram, uzskatu nesakritība par The Rolling Stones. Es joprojām labprātāk klausos viņu izlases, jo albumus kaut kā nejūtu kā vienotu veselumu.

Es no savas zēnības, ja tā var izteikties, esmu ielicis tikai vienu albumu – Dr. Hook Belly Up! Tomēr, ja es konsekventi būtu pievērsies tīņa gadu vērtību restaurēšanai, tad neiztiktu bez Slade Alive, Fanny Adams, Razamanaz un vēl kādiem tur brīnumiem. Klāsam tomēr ir pieticis dūšas Slade Alive ievietot savā listē, kas man liek justies bezmaz vai kā nodevējam.

Tas nu tā. Otrais atpakaļbarošanas bauslis ir what could be done even better. Konvertējot to uz cilvēku valodu, tas ir, kas man nepatīk. Te nekas īpaši nav mainījies. Lai arī man dikti patīk melodiskas dziesmas, par ko liecina pieķeršanās bītliem, tomēr mani kaitina, ja melodiskuma ir par daudz, kas padara dziesmas pārāk saldas – sāk šķebināt. Tipiski piemērs tam ir ABBA, ko lielos daudzumus nespēju patērēt. Līdzīgi ir ar Beach Boys. Es labprāt noklausos pa gabalam, bet man kļūst nepanesami, ja jāklausās vesela stunda. Man liekas, ka turpat rodņā sēž Bay City Rollers un citas tāda rakstura grupas, kurām, zināms, ir savi kaifīgi momenti, bet gluži kā sīrupu vairāk kā tējkaroti patērēt nav ieteicams. No tā paša plaukta ir arī Sinatra. Tikai viņš pie tā visa vēl brīžam paliek gaudulīgs, vai arī ar uzspēlētu patosu kā Kobzons vai Magomajevs – pretīgākie Kremļa galma dziesminieki. Tas galīgi nav forši. Par Boviju un elektroniķiem te neizteikšos. Nepatīk un viss.

Ko es sev ieguvu no šā TOP 100? Man iepatikās vairākas lietas, kuras tiks novietotas manā kandidātu listē.

Acadie – Daniel Lanois

Wrecking Ball - Emmylou Harris

Out to Lunch! - Eric Dolphy

Kiko – Los Lobos

Car Wheels on the Gravel Road - Lucinda Williams

I Want to See the Bright Lights – Richard & Linda Thompson

Gold – Ryan Adams

Laughing Stock – Talk Talk

Astoņi albumi – ideāls skaitlis! Ja būtu mazāk, justos vīlies, bet, ja vairāk, tad nomākts – „kur man acis bija!”.