Dienasgrāmata

Es kādreiz savas izlasītes darināju, cik vien labi pratu. Īsāk sakot, centos. Kāpēc man tas likās svarīgi? Nezinu. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir neprofesionālas, amatnieciskas un tizlas. Un tomēr bija brīži, kad man pašam tās patika. Dažas es biju darinājis uz ātru roku, citas – mokoši ilgi. Tomēr katrai no tām bija sava nozīme manā dzīvē. Vai nu kādi jauni muzikālie lauki apgūti vai arī emocijas noķertas. Un tad nāca visa tā Spotify ideja kā glābiņš, pārejot uz aifoni, jo āboļkompānija neļauj spēlēt failus. Tas ir, ļauj, bet tad var pamatīgi ielidot kapeiciņā. Pirmajā mēģinājumā divas trīs dziesmas neatradās no kādām 20, bet kopumā likās gluži ok. Ar Ballad of the Thin Man sanāca ziepjaināk – tur 2-3 no 20 gabaliem bija pieejami “zaļajā briesmonī”. Jā, Dekaels, odnako – nodomāju, un turpināju ar citiem zborņikiem. Tad nāca pirmā īstā ziepe – es nolēmu 2 izlases apvienot vienā, ņemot vērā Spotify ierobežojumus. Sanāca tizli – pat Klāss noradīja, ka 2 pēdējie gabali ir lieki.

Tik tālu es esmu nonācis – prātoju es – apsveru stāšanos politiskā partijā. Stulbi, vai ne? Līdz šim es esmu dzīvojis ar principu – atbalstīt var pasākumus, ko rīko politiķi, bet ne pašus politiķus. Kā es atbalstu? – neko diži – ierodos mītiņos un ziedoju naudu to rīkošanai. Pārāk bieži gan tā nenotiek, jo politiķi reti kad lūdz ziedot, lai varētu sarīkot vienu vai otru sabiedrisku pasākumu. Varbūt KNĀBIS neatļauj? Loceklis viņu zina. Tomēr šādu uzvedību var arī uzskatīt par izvairīšanos no atbildības, un, ja reiz ir kaut kas par ko es tiešām kaunos, tad šī ir tā lieta. Bet vai tāpēc tūlīt būtu jāstājas partijā? Acīmredzot, “tas atkarājas”, kā mēdz teikt. Ideāli būtu, ja Latvijā nodibinātos jauna liberāla partija, kuras pirmajās rindās būtu jaunie – tādi 30-40 gadus veci, izglītoti un enerģiski cilvēki. Vecie, tādi kā es vai kas jau paspējuši izmētāties pa politikas lauku, varētu pasēdēt aizmugurējās rindās – maksāt biedru naudas un neliegt padomu. Protams, vēl ir ļoti svarīg