Dienasgrāmata

And I'm feeling nearly as faded as my jeans Šodien laipnā redaktore beidzot noraidīja manus stāstiņus. “...pats kopums ir stipri par īsu grāmatai, tas viens, bet katra mazā epizode, kas iecerēta kā stāsts, ir tikai tāds kā nejaušu stāsta fragmentu pieraksts; tā vai citādi, tas šajā stadijā ne tuvu nav prozas darbs, visviens, dokumentālas vai beletristikas; ar šo pamatīgi vēl jāstrādā”. Un taisnība meitenei vien ir – nevajag jaukt izklaidi ar darbu. Īpaši, ja trūkst dotumu. Es nezinu, vai sajutos gluži laimīgs, izlasot šo verdiktu. Laimīgs, laikam, tomēr, nē. Drīzāk atvieglots. Sliktāk būtu, ja ieteiktu ko pielabot, pamainīt, uzlabot. Jā, neviena epizode jau netika iecerēta kā stāsts vai kā tamlīdzīgi – tā ir tikai sagadīšanās, kas man vienā vai otrā brīdī uzpeldēja atmiņā. Vēlāk gan dažus gabaliņus pierakstīju klāt, tā teikt, on purpose , bet man pašam tie nepatīk. Kaifs ir, kad tu ielej sev lielo glāzi sarkanvīna un sajūti, kā smadzenē atmiņas sāk rosīties, un pašam nāk

Nezinu kādā sakarā, bet rādās, ka cilvēkus pēdējā laikā ir pārņēmis “džetrotālisks” noskaņojums – visi klausās, komentē, atzīstās, ka vienmēr tik viņu vien’ mīlējuši esot. Es ar’ tam visam pa vidu – turklāt pilnīgā bezsakarā. Man jau labu laiciņu vienuviet mētājas visi Jethro Tull albumi (failu formātā, zināms) kurus es tagad metos noklausīties. Protams, arī plauktā man ir praktiski visi slavenākie šīs grupas diski, bet es klausos tos ļoti reti – pats nezinu, kāpēc tā. Vispār lielākā daļa šaibu ir mantotas no Lāsmas. Es nekad neesmu bijis Jethro Tull superfans. Andersonu un Jethro Tull man ierādīja Olafs, kad vēl mācījos videnē. Toreiz es šo grupu “pieņēmu zināšanai”, jo tā neveica galveno funkciju, kam tajā laikā kalpoja mūzika – pie tās nevarēja dejot. Olafs gan kaut ko stāstīja par inteliģentiem tekstiem, bet manas angļu valodas zināšanas neļāva tos pilnībā sagremot. Es tajā laikā vairāk koncentrējos Can the can virzienā. Vispār jau muldu – man tas bija Dark Side of the Moon

Esmu bijis visdažādākajos Rīgas teātros – Nacionālajā, Dailē, JRT, Dirty Deal Spīķeros, vēl kaut kādos Ģertrūdes un Cēsu ielās, Andrejostā un varbūt vēl kaut kur, kas patlaban nenāk prātā. Tomēr uz vienu es nekad savā mūžā nebiju ticis – uz Krievu Drāmu Vecrīgā. Es gan pāris reižu esmu tur apstājies un pētījis repertuāru, tā saviem ģimenes locekļiem raidot nepārprotamus signālus, ka vēlos to apmeklēt. Te man uzreiz ir jāpaskaidro, ka es pats savā dzīvē nevienu biļeti uz teātra izrādi tā arī neesmu nopircis. Es nezinu, kas tur ir pie vainas – mans stulbums, varbūt patoloģiskais slinkums vai arī gluži vienkārši visu manu ģimenes locekļu aizraušanās ar teātri, kas mani atbrīvo no raizēm meklēt biļetes – tās man tiek piegādātas uz paplātīties ar zilu maliņu. Es pats pērku tikai biļetes uz koncertiem un sporta pasākumiem. Nu, lūk, beidzot mums ir biļetes uz Krievu Drāmu, un es ne bez ziņkāres stumjos iekšā pa teātra durvīm. Iekārtojums un interjers liekas nedaudz īpatnējs – pārsteidz

Es patiesībā stāvu patiešām tālu no politikas, un atzīstos, ka par to interesējos mazāk nekā vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs, vismaz man tā liekas. Patlaban ir modē runāt un spriest par to, kādam ir jābūt nākamajam Valsts Prezidentam, cik labs vai slikts ir bijis iepriekšējais un tamlīdzīgas lietas. Godīgi atzīšos, ka mani nenormāli kaitina tās slavas dziesmas, kas periodiski atskan Prezidenta Bērziņa virzienā. Tāpat kā visa tā kņada, kas ir ap šo sacelta. Tā es domās izgāju cauri visiem mūsu prezidentiem (man ārkārtīgi patika Dirty Deal izrāde ar šādu nosaukumu). Un te nu ir manas pārdomas. Kad par Valsts Prezidentu tikai nozīmēts Guntis Ulmanis, tad, manuprāt, tā bija vienošanās starp vienas koalīcijas partneriem, plus vēl vēlme paspēlēties ar simboliem – smuks uzvārds, kas daudziem latviešiem asociējas ar kaut ko labu. Par Kārli Ulmani man gan ir pavisam atšķirīgs viedoklis, bet tas šobrīd nav svarīgi. Tomēr drīz politiskās partijas atklāja, ka Valsts Prezidenta am

Tiešām debils telefons! Nepietiek, ka netieku savienots ar Jāni, kā man to vajadzēja, es vēl varu dzirdēt kādu, pēc visa spriežot, privātu sarunu. Ahā! Sergejs te taisa biznesu. Acīmredzot viņam priekšā ir kāda nopietnāka transakcija, un viņš sniedz detalizētas instrukcijas kādam partnerim – kā atslēgt konkurentus, ko piesolīt lobētājiem, utt. Tiešām interesanti – es pats kādreiz spēlēju šīs spēlītes – tāpēc gandrīz visas shēmas un gājieni man ir līdz kaulam pazīstami. Vienīgi Sergejs ir vēl ciniskāks un tiešāks par mani, kāds es biju kādreiz. Lūk, arī nonāk līdz galvenajam jautājumam – par ko neviens neko nevēlas zināt, tomēr visi ir gatavi šim mērķim izdalīt krietnu naudu. Te pēkšņi Sergejs iesaucas: “Klusumu!”, un es aptveru, ka esmu pieķerts. Zigis ar Ojāru, ar kuriem sēžu kopā, ir sākuši skaļāku diskusiju, ko Sergejs ir saklausījis. Steidzos atvienoties. Es būtu gatavs visu šo aizmirst, bet sanāk tā, ka nākamajā dienā satieku Sergeju konferencē. Viņš uzreiz metas man klāt un pr

Nu, bet ja man pašam būtu jāizvēlas leģendāra dziesma, kas raksturotu manu dzīvi? Vispār bērnībā un arī vēlāk es mēdzu izvēlēties kādu dziesmu kā savu – gandrīz kā nacionālo himnu. Pirmā man bija bītlu Get back no Let it be . Es daudz neprātoju par to, kas tur tiek dziedāts - man patika tās tāds kā klusinātais stiliņš. Turklāt gabals pats man simbolizēja dzīves nepārtrauktību – lai arī kādi mēsli nenāktu pār manu galvu, vienmēr nāks jauna diena, kad tie šodienas mēsli vienkārši piemirsīsies. Jāpiezīmē, ka tā parasti arī notika. Lai arī kādas ziepes es nebūtu savārījis, vakarā es vienmēr aizmigu kā tāds susurs, un baudīju krāsainus un krāšņus sapņus. Pēc tam nākamajā rītā uz vakardienas problēmām nespēju vairs nopietni paskatīties – kur nu vēl par tām satraukties. Pie sevis es mēdzu dungot Get back, get back, get back to where you once belonged . Ar to es sapratu, ka nevajag ne pēc kā tiekties – labāk vienmēr paliec tas, kas tu esi. Vispareizākā vieta pasaulē man likās mans dīvān

Es jau tikai lielos – nav nekāda Jazz 24 . Šī mana džeza izlase ilgst knapi virs 23 stundām. Tomēr arī tas ir salīdzinoši daudz – man nav nekā cita, kas būtu tik ilgstošs. Vispār ar džezu ir dīvaini – man ir savācies baigi čum labu lietu, bet es tās klausos maz. Pirms gada vai pāris es filtrēju nenormāli daudz mūzikas, un, ja vēl tai piepluso, ko esmu mantojis no Lāsmas, tad sanāk tiešām iespaidīgs apjoms. Vispār, kad savācu agrāk šķirotos failus kopā, to kopgarums bija 36 stundas ar kapeikām. Es tomēr labu tiesu atsijāju – es vēlos klausīties mierīgu mūziku, un tāpēc lielākā daļa veco regtaimu, bugi-vugi un laba tiesa hot jazz tika naherizēti . Mans mērķis, ja šo terminu šeit var pielietot, ir savākt vienkopus mierīgu mūziku – tādu rāmu un nesteidzīgu džezu, kas ir ideāla fona mūzika – tā mani netraucē domāt. Nu gan pateicu! Nu, ja ne tieši domāt, tad vismaz slinkot noteikti netraucē. Vispār atlasītā mūzika ir lieliska. Te ir arī ļoti daudz sarežģītu lietu, kurām varu pievē