1001. Vecuma marasms

На заседании ЦК Брежнев вытащил бумажку и сказал:

- Товарищи, я хочу поднять вопрос о старческом маразме. Дело зашло слишком далеко... Вчера на похоронах товарища Суслова, — кстати, где он? — все повели себя просто аморально! А когда заиграл похоронный марш, только я догадался пригласить вдову на танец!

Vai mani arī jau būtu pārņēmis vecuma marasms? Sekojot 1001 albumiem, ir mirkļi, kad sāk likties, ka ar mani nav viss kārtībā, jo mana izpratne par lietām diezgan pamatīgi nesapas ar smalko grāmatu. Brīžiem mani vispār pārņem šaubas, vai mēs apskatām vienus un tos pašus notikumus. Varbūt mēs dzīvojam paralēlās pasaulēs?

Rādās, ka 1001 izpratnē psihedēlija ir 60-to centrālais notikums. Nenoliedzot tās nozīmīgumu, mani pārsteidz, ka 1001 albumu grāmatā, apskatot 60-tos, lieliski var iztikt pat nepieskaroties visai tai šlāgermūzikai, kas, manuprāt, ir ļoti raksturīga 60-tajiem – mazākais to sākumam. Es nevaru teikt, ka es būtu baigais popsa fans, bet tādas lietas kā Patsy Cline Crazy, Roy Orbison Pretty Woman The Platters Great Pretender, The Monkees I'm a Believer, Kenny Rogers Ruby, Don't Take Your Love to Town, Percy Sledge When a Man Loves a Woman, Procul Harum Whiter Shade of Pale, un vēl daudzas citas nevar tā vienkārši ignorēt. Varbūt kādi gabali var likties drusku bērnišķīgi, bet ir lietas kā, piemēram, Whiter Shade of Pale, kuras es burtiski dievinu. Bez šlāgeriem vēl 60-tajos ir atronams arī rokenrols un kaut vai primitīvs roks (piemēram, kaut vai Animals ar savu House of the Rising Sun versiju), kam 1001 tikai tā knapi pieskaras. Daudzi no šiem gabaliem un grupām man liekas kā 60-to ikonas, kas pēc būtības sniedz atbildi, kas īsti ir bijuši 60-tie mūzikā.

Arī 1001 apskatīto lietu interpretācijas nereti atšķiras no manām domām. Mani, piemēram, kaitina, ka Baltais Albums ir tikai tā garāmejot pieminēts. Vien paskaidrots, ka tobrīd bītli jau praktiski ir pajukuši. Man tas liekas pārspīlējums. Viss, ko bītli ir radījuši pēc Sgt. Peppers (neapšaubot agrāk paveikto), ir vienkārši diži. Vai viņi šo mūziku radīja organizēti vai individuāli - tam ir maz nozīmes manās acīs.

Runājot par 1001 tik ļoti iemīļoto psihedēliju, man visumā pret to ir negatīvi vienaldzīga attieksme. Kāds no 1001 analizētajiem psihedēlistiem ir izteicies, ka mūzikai ir nepieciešama 10% tehnikas un 90% attieksmes. Man turpretī liekas, ka vēl ir jābūt arī talantam. Ir jāspēj sajust un noķert to kaifīgo momentu, kas ļauj radīt mākslas darbu. Vienalga vai no skaistā, vai neglītā. Diemžēl lielākajai daļai psihedēlijas grupu ir tikai šie 10% tehnikas plus jau minētiā attieksme. Lai radītu ko paliekošu mūzikā, ar to, mazākais manās acīs, nav pietiekoši.  Protams, ja ir tāds tehnikas (meistarības) līmenis kā, piemēram, Kleptonam vai Hendriksam, vai  mākslinieka talants, kā Džoplinai, tad visa tā konstrukcija ir spējīga atrauties no zemes un aiznest mūs kur tālāk no šās citādāk tik pelēcīgās ikdienas. Bet, ja tā iztrūkst, tad rezultāts vienkārši sūkā.

Priekš manis 1968. gada augstākais punkts ir bītlu Baltais Albums. Relatīvi nesen noskatījos ķinīti Across the Universe, kur Baltā Albuma gabali ir vairākās top vietās. Vienkārt, protams, ainā kad Džūds lecas ar maoistiem, skanot Revolution. Tā vieta filmā ir tik kaifīga, ka ne ko pielikt, ne atņemt. Katrs vārds, katra nianse tiek izdzīvota līdz mielēm. Otra veiksmīgākā vieta filmā ir, kad Makss guļ hospitālī, un gaida kārtējo morfija šļirci. Tur nevar nenoticēt, ka Happiness Is a Warm Gun.

Vēl man ķinītī šausmīgi patika, ka Džoplina tika atainota kā Sexy Sadie, kas spēlē vienā komandā ar Hendriksu. Es esmu tik stulbs, ka spēju pat noticēt tādai hipotētiskai ainai, ka Pols ar Džimmiju agrā rīta stundā velkas mājup no kroga kopistiski izsāpot While My Guitar Gently Weeps.

Tāpat ārkārtīgi skaista ir vieta, kur draugi cenšas pabalstīt Prūdensu - Dear Prudence come out & play. Es, skatoties šo filmu, neskaitāmas reizes apraudājos – tā mani aizķēra daudz dziļāk kā pienāktos. Jā, man bītlu mūzika ir visa dzīve, un tāpēc Across the Universe priekš manis ir kas vairāk kā vienkārši ķinītis. 

Vēl no 1001 apskatītajiem diskiem noteikti jāpiemin cool-ais Cash at Folsom Prision, Koena dziesmas, kas patīkami atšķiras no vidusmēra psihedēlijas, latīņi ar Caetano Veloso un Os Mutantes, Laura Nyro ar Eli & the Thirteenth Confession, Frenklinas lieliskais souls, The Byrds The Notorius Byrd Brothers, kas pierāda, ka arī psihedēlijas nav tik mella, kā to te dažs labs mālē. Tad vēl Džoplinas Summertime versija, pasakainais Daktera Jāņa Gris –Gris, S&G Amerika un Mrs. Robinsone, Džefs Beks, kuram nenoliedzami ir savs smeķis (nezināju, ka mans tik iemīļotais Morning Dew ir viņa gabals), kā arī Zombiji, kas prot uzburt atvasaras sajūtas savā Time of the Season, un Van Morrisons, kas ir vismaz līdzvērtīgs iepriekšējiem. Laikam, jau labu lietu 1968 ir gana – jāprot tik tās uziet!

0107. The Rolling Stones - Beggars Banquet [1968]

0108. Traffic - Traffic [1968]

0109. The Incredible String Band - The Hangman's Beautiful Daughter [1968]

0110. The Kinks - Village Green Preservation Society [1968]

0111. Ravi Shankar-The Sounds Of India [1968]

0112. Os Mutantes - Os Mutantes [1968]

0113. Jimi Hendrix - Electric Ladyland [1968]

0114. Leonard Cohen - Songs of Leonard Cohen [1968]

0115. Johnny Cash – Cash at Folsom Prision [1968]

0116. Laura Nyro - Eli & the Thirteenth Confession [1968]

0117. Aretha Franklin - Lady Soul [1968]

0118. Blue Cheer - Vincebus Eruptum [1968]

0119. The Byrds - The Notorius Byrd Brothers  [1968]

0120. Big Brother And The Holding Company - Cheap Thrills [1968]

0121.The United States Of America - The United States Of America [1968]

0122. Dr John - Gris -Gris [1968]

0123. Iron Butterfly - In-A-Gadda-Da-Vida [1968]

0124. The Pretty Things - S.F. Sorrow [1968]

0125. Simon And Garfunkel - Bookends [1968]

0126. The Small Faces - Ogdens' Nut Gone Flake [1968]

0127. The Band - Music From Big Pink [1968]

0128. Jeff Beck - Truth [1968]

0129. Caetano Veloso -  Caetano Veloso [1968]

0130. Scott Walker - Scott 2 [1968]

0131. The Zombies - Odessey & Oracle [1968]

0132. Van Morrison - Astral Weeks [1968]

0133. The Byrds - Sweetheart of the Rodeo [1968]

0134. The Beatles - White Album [1968]

0135. The Mothers Of Invention - We're Only in it for the Money [1968]

0136. Neil Young & Crazy Horse - Everybody Knows This Is Nowhere [1968]