Dienasgrāmata

Viss sagājis vienā čupā – Klāsa šūpuļdziesmas, Pink Floyd Wall,  pudele 2010. gada Babylon’s Peak  un jaunais, mellais auto, kas stāv noparkots pagalmā, bet nekādas emocijas – ne pozitīvas, ne negatīvas neraisa. Dzīve iet uz priekšu. Mani šodien apmeklēja kāds sens industrijas ieroču biedrs, un pēc aptuveni stundas gara ievada piedāvāja man pārdot visu, ko es esmu savā mūžā esmu biznesā sastrādājis. Viņam – par sviestmaizi. Cik tad ilgi domāju dzīvot... Rīgā. Kas notiks 2021. ? Jā, patiesi, kas notiks? Vai arī jau būs noticis. Runāju ar savu labāko darbinieku, kas gadiem ilgi ir nesis mani uz saviem kamiešiem pretī panākumiem. Ko darīt? Pārdot visu, kamēr kāds vēl ir gatavs maksāt? Turpināt? Kāpēc? Kādēļ? Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Tad pēdējais izbrauciens manā tumši zilajā limuzīnā, lai tūlīt pārsēstos tieši tādā pašā, tikai 4 gadus jaunākā un mellā. Laikam nojauzdams, kāds man būs noskaņojums, esmu izvēlējies šo ne visai optimistisko krāsu savam jaunajam braucamajam. L

... и вот ваше управление закончилось! Ничья судьба, кроме своей собственной, вас более не интересует. Родные вам начинают лгать. Вы, чуя неладное, бросаетесь к учёным врачам, затем к шарлатанам, а бывает, и к гадалкам. Как первое и второе, так и третье – совершенно бессмысленно, вы сами понимаете. И всё это кончается трагически: тот, кто ещё недавно полагал, что он чем-то управляет ... Es domāju, ka Volanda tikšanās ar Berliozu ir viena no labākajām “Meistars un Margarita” epizodēm. Savādi, man šis fragments ienāca prātā domājot nevis par kādu atsevišķu cilvēku vai padomju sistēmu, par kuru Bulgakovs sarkastiski ņirgājās, bet gan par mūsdienu supervalsti – par ASV. Jā, liekas, ka ASV ir pasaules centrs, bet Baltais Nams Vašingtonā – pasaules naba, bet vai tā ir? Mēs esam pieraduši (bet paši amerikāņi vēl jo vairāk), ka viņi ir sava veida pārcilvēki. Šāds uzstādījums tiek plaši tiražēts ASV, īpaši Holivudas ražojumos, kur filmu varonis parasti ir vienkāršs jeņķis, kam gan ir sa

Tā es pie sevis dēvēju periodu Dilana mūzikā 70to sākumā. Jauši vai nejauši, bet man vienmēr ir bijis viegli to neklausīties – šajā periodā ir maz lietu, bez kurām man būtu grūti iztikt. Lai gan viena otra tāda tur pilnīgi noteikti tomēr ir. Nashville Skyline (1969) Patiesībā pavisam simpātisks albums, ja vien tas nebūtu Dilana ražojums. Bobs ir pacēlis latiņu priekš sevis par augstu... Nē, ko es te muldu. Drīzāk tas liekas kā bezrūpīgs sānsolis kantrī virzienā. Bobs vienkārši iedomājās, kāpēc gan viņš nevarētu izpildīties līdzīgi kā Henks Viljamss – un kas, galu, galā var viņam to aizliegt? Turklāt diskā ir tāds mīļums kā Lay Lady Lay . Self Portrait (1970) What is this shit? – kāds kritiķis ir atklāti pateicis. Es neesmu tik krass savos spriedumos. Ne pārāk slavenajai grupai Nazareth viens no agrīnajiem albumiem bija nosaukums Exercises . Pirmā doma, šo klausoties, man ir tieši tāda – šie ir vingrinājumi. Protams, var rasties jautājums, kāpēc Basement Tapes toreiz n

Līdz šim man tāda ir bijusi viena. Pirms gadiem 10 apņēmos atmest smēķēšanu 1. janvārī, kā arī to izdarīju. Vairāk neesmu sevi nomocījis ar nopietniem solījumiem. Vienu otru gadu esmu domājis, ko vēl tādu derētu ieviest, bet nekad tas nav bijis pārāk nopietni. Visi mani nodomi kaut kādā psiholoģiskā brīdī sākt, piemēram, neticami novājēt, nekad nav notikuši 1. janvārī. Šogad nolēmu rīkoties savādāk, un apņemties virkni dažādu lietu. Kas mani uz to mudina? Grūti pateikt. Pēdējā ceļojumā es sajutos slikti. Iemesli tam bija vairāki – mēs neceļojām kā pieklājas; drīzāk kā mazspējīgi pensionāri. Traucēja gan uzstādījumi, gan paša fizikālās spējas. Tagad dikti sagribējās kaut reizi vēl paceļot kā cilvēkam – kājām, ar mugureni plecos. Rāpties kalnos, zvejot zives – darīt visu to, kas dzīvē ir pietrūcis. Nu, lai pārstātu justies kā lēmēts pensionārs, vajag vairāk kustēties. Tātad katru darba dienu ir jāceļas 6:00, un jāiet staigāt ar suni. Pēc tam jāvingro. Pēdējā laikā man šī liet