Dr. Hook - The Millionaire
I don't sing like Elvis Presley, I can't dance like Fred Astaire
But there's one thing in my favour, I'm a millionaire.
Nē, es neesmu miljonārs. Ar mani ir daudz sliktāk. Es vispār neesmu nekas. Vienkārši dzīves nogurdināts pilsonis. Nekas mani tā īsti neinteresē – esmu noguris no visa. Grāmatas praktiski vairs nelasu – nejūtu sevī to satraucošo sajūtu, kad vēlies izzināt ko vairāk. Filmas mājās skatīties nepatīk, ja nu vēl vienīgi kino. Bet tas notiek tik reti. Nu, labi – uz kādu izstādi vēl var aizvilkties, bet tas sanāk vēl retāk kā ķinis. Teātrī neesam bijuši kopš pagājušās sezonas beigām uz operu ne tik. Nu, viens simfoniskā orķestra koncerts, kuru es tāpat pa pusei nogulēju - tie maitas taču slēdz ārā gaismu! Vispār viss noriebies. Līdzīgi iet pa šepti - vienkārši trūkst motivācijas, spēju, vēlmju. Stagnējam. Slinkums arī mācīties ko jaunu - tāpat apgūto aizmirsīšu pirms sanāks to reāli pielietot. Īsāk sakot, sajūtas ir kā tajā dziesmā - Ah, you know you're a living wreck. Un jāsaka tas pašam par sevi.
Šorīt (4:00), kad pamodos pēc mērena murdziņa kā salauzts, es uzlieku mūziku debilajā telefonā random režīmā. Atskan Dr.Hook un pēkšņi es sajūtos kā mājās - es te piederu. Nav ko būvēt no sevis sazin ko. Kas ir dzimis lai rāpotu, nekad nelidos. Huks ir kā radīts priekš manis.
Strāvas avots kompim izrādās viena vienīga butaforija, baķorka sāk pīkstēt. Ko darīt? Miegs jau tāpat vairs nenāks. Nolemju pacīnīties atkal ar globālajām tehnoloģijām - t.i. ar planšeti. Gūgļa diskā iebāžu iesākto tekstu, un sev par ne mazu pārsteigumu ieraugu to planšetē. Tālāk cīnos ar dažādām glupībām - kā labāk meklēt, kopēt, ievietot un tml. Joprojām neesmu pārliecināts, vai šo drazu vajadzēja pirkt, un vai spēšu ar to iztikt atvaļinājuma laikā. Kopumā verķis jau liekas tāds neko sev - diezgan kruts. Cenšos apgūt hintu rindu, kas rakstot pastāvīgi rēgojas virs ekrāna tastatūras. Vispār forši - tas palīdz. Kaitina vienīgi, ka domu zīme, kuru es ekspluatēju nemaņā daudz, atrodas blakus reģistrā - visu laiku sanāk pārslēgties. Vēl neērti ir tas, ka ar vienu roku ir jātur planšete - stročīju ar vienu pirkstu.
Mūzika skan raibi raibā - pa druskai no visa kā. Paskatos, cik man tur tās mantas - piecas dienas un 10 stundas. Tas ir labi - kādu laiciņu būs ko klausīties. Baisi iedomāties, kas darās lielajā kompī - cik terabaitu tur ir aizķēzīts. Kad būšu pensijā, varēšu to šķirot. Kāpēc? Loceklis viņu zina. Vai nav vienalga, kā nosist laiku. Vispār kādreiz es pratu novērtēt, kas ir laiks. Es pat uz lietām skatījos kā uz tā ekvivalentu - cik stundu man ir jāpārdod sava nemirstīgā dvēsele, lai, piemēram, iegādātos galdu, krēslu - vai kādu tur citu lietu, kas ir nepieciešama dzīvošanai. Maita kaķis! Plēš vaļā guļamistabas durvis - droši vien grib tikt ārā. Tikko es to ķēmu izlaidīšu ārā, tas gribēs nākt atkal atpakaļ iekšā. Suns savukārt domā, ka es vidus istabā parādos vienīgi tāpēc, lai ar viņu draudzētos. Ak, Dievs! Tie dzīvnieki!
Kur es paliku? Jā, laika aspekts cilvēka dzīvē. Ticking away the moments that make up a dull day. Mums allaž nevērtīgs liekas tas, kas mums ir, bet iekārojams tas, kas nav pieejams. Laiks tiešām ir interesantākā lieta pasaulē - te mums tas trūkst, te mēs nezinām, kā to nosist. Patlaban man ir vienalga - tāpat kā kura katra lieta pasaulē. Uh, kas par muzonu! Tikko bija Džonijs Kešs, bet tagad skan Preservation Hall Go to the Mardi Gras. Vispār, ja šajā dzīvē ir kas foršs, tad tā ir mūzika. Īpaši tā vecā, īstā. Jā, patiešām žēl, ka Edisons neatklāja savu fonogrāfu agrāk - tad mums tās lietas būtu vairāk. Bet jāmāk priecāties par mazumiņu. Varbūt man vispār būtu jāpriecājas, ka veselība ir atpakaļ? Protams, tas ir svarīgi, ka es pēc tualetes apmeklējuma varu veiksmīgi atslaucīties, bet tas neliekas pietiekoši nopietns iemesls visaptverošam priekam. Ja es šo nespētu atrisināt, būtu vienkārši jāmeklē veids, kā darīt sev galu. Vispār vēl jau nav visi jautājumi atrisinājušies - sēdēt mašīnā ir līdzvērtīgi spāņu zābaka valkāšanai. Galvenās grūtības ir iekāpjot/izkāpjot. Es gan esmu apguvis jaunu tehniku - pārvēlienu. Tikai vienreiz veicot šo triku visā garumā nomočījos uz vēdera. Tomēr dzīvot es varu. Par to arī šovakar būs jāiedzer.
But there's one thing in my favour, I'm a millionaire.
Nē, es neesmu miljonārs. Ar mani ir daudz sliktāk. Es vispār neesmu nekas. Vienkārši dzīves nogurdināts pilsonis. Nekas mani tā īsti neinteresē – esmu noguris no visa. Grāmatas praktiski vairs nelasu – nejūtu sevī to satraucošo sajūtu, kad vēlies izzināt ko vairāk. Filmas mājās skatīties nepatīk, ja nu vēl vienīgi kino. Bet tas notiek tik reti. Nu, labi – uz kādu izstādi vēl var aizvilkties, bet tas sanāk vēl retāk kā ķinis. Teātrī neesam bijuši kopš pagājušās sezonas beigām uz operu ne tik. Nu, viens simfoniskā orķestra koncerts, kuru es tāpat pa pusei nogulēju - tie maitas taču slēdz ārā gaismu! Vispār viss noriebies. Līdzīgi iet pa šepti - vienkārši trūkst motivācijas, spēju, vēlmju. Stagnējam. Slinkums arī mācīties ko jaunu - tāpat apgūto aizmirsīšu pirms sanāks to reāli pielietot. Īsāk sakot, sajūtas ir kā tajā dziesmā - Ah, you know you're a living wreck. Un jāsaka tas pašam par sevi.
Šorīt (4:00), kad pamodos pēc mērena murdziņa kā salauzts, es uzlieku mūziku debilajā telefonā random režīmā. Atskan Dr.Hook un pēkšņi es sajūtos kā mājās - es te piederu. Nav ko būvēt no sevis sazin ko. Kas ir dzimis lai rāpotu, nekad nelidos. Huks ir kā radīts priekš manis.
Strāvas avots kompim izrādās viena vienīga butaforija, baķorka sāk pīkstēt. Ko darīt? Miegs jau tāpat vairs nenāks. Nolemju pacīnīties atkal ar globālajām tehnoloģijām - t.i. ar planšeti. Gūgļa diskā iebāžu iesākto tekstu, un sev par ne mazu pārsteigumu ieraugu to planšetē. Tālāk cīnos ar dažādām glupībām - kā labāk meklēt, kopēt, ievietot un tml. Joprojām neesmu pārliecināts, vai šo drazu vajadzēja pirkt, un vai spēšu ar to iztikt atvaļinājuma laikā. Kopumā verķis jau liekas tāds neko sev - diezgan kruts. Cenšos apgūt hintu rindu, kas rakstot pastāvīgi rēgojas virs ekrāna tastatūras. Vispār forši - tas palīdz. Kaitina vienīgi, ka domu zīme, kuru es ekspluatēju nemaņā daudz, atrodas blakus reģistrā - visu laiku sanāk pārslēgties. Vēl neērti ir tas, ka ar vienu roku ir jātur planšete - stročīju ar vienu pirkstu.
Mūzika skan raibi raibā - pa druskai no visa kā. Paskatos, cik man tur tās mantas - piecas dienas un 10 stundas. Tas ir labi - kādu laiciņu būs ko klausīties. Baisi iedomāties, kas darās lielajā kompī - cik terabaitu tur ir aizķēzīts. Kad būšu pensijā, varēšu to šķirot. Kāpēc? Loceklis viņu zina. Vai nav vienalga, kā nosist laiku. Vispār kādreiz es pratu novērtēt, kas ir laiks. Es pat uz lietām skatījos kā uz tā ekvivalentu - cik stundu man ir jāpārdod sava nemirstīgā dvēsele, lai, piemēram, iegādātos galdu, krēslu - vai kādu tur citu lietu, kas ir nepieciešama dzīvošanai. Maita kaķis! Plēš vaļā guļamistabas durvis - droši vien grib tikt ārā. Tikko es to ķēmu izlaidīšu ārā, tas gribēs nākt atkal atpakaļ iekšā. Suns savukārt domā, ka es vidus istabā parādos vienīgi tāpēc, lai ar viņu draudzētos. Ak, Dievs! Tie dzīvnieki!
Kur es paliku? Jā, laika aspekts cilvēka dzīvē. Ticking away the moments that make up a dull day. Mums allaž nevērtīgs liekas tas, kas mums ir, bet iekārojams tas, kas nav pieejams. Laiks tiešām ir interesantākā lieta pasaulē - te mums tas trūkst, te mēs nezinām, kā to nosist. Patlaban man ir vienalga - tāpat kā kura katra lieta pasaulē. Uh, kas par muzonu! Tikko bija Džonijs Kešs, bet tagad skan Preservation Hall Go to the Mardi Gras. Vispār, ja šajā dzīvē ir kas foršs, tad tā ir mūzika. Īpaši tā vecā, īstā. Jā, patiešām žēl, ka Edisons neatklāja savu fonogrāfu agrāk - tad mums tās lietas būtu vairāk. Bet jāmāk priecāties par mazumiņu. Varbūt man vispār būtu jāpriecājas, ka veselība ir atpakaļ? Protams, tas ir svarīgi, ka es pēc tualetes apmeklējuma varu veiksmīgi atslaucīties, bet tas neliekas pietiekoši nopietns iemesls visaptverošam priekam. Ja es šo nespētu atrisināt, būtu vienkārši jāmeklē veids, kā darīt sev galu. Vispār vēl jau nav visi jautājumi atrisinājušies - sēdēt mašīnā ir līdzvērtīgi spāņu zābaka valkāšanai. Galvenās grūtības ir iekāpjot/izkāpjot. Es gan esmu apguvis jaunu tehniku - pārvēlienu. Tikai vienreiz veicot šo triku visā garumā nomočījos uz vēdera. Tomēr dzīvot es varu. Par to arī šovakar būs jāiedzer.
Komentāri
Ierakstīt komentāru