Saldie 80-tie – sākums

Когда умиpает член компании кока-кола, компания устpаивает пышные похоpоны

с лозунгом - Загляни под кpышку!!!

80-tos es vadīju kā aiz sienas. Ja kāds pateica, ka jānoklausās kaut kas no jaunākās mūzikas, tad man tas izklausījās: „Lai velns par stenderi paliek, ja tu šo mēslu klausīsies!”. To, ko man tomēr sanāca dzirdēt 80-tajos, es diez ko nemīlēju, jo tās parasti bija cīsiņiem līdzīgas dziesmiņas, kas bija saražotas plašam patēriņam. Man tās uzdzina zosādu. Smago galu – visādus tur Iron Maiden un tml. es arī nemīlēju. Likās, ka viņi tikai bezjēdzīgi žvadzina, bet uztaisīt kaut ko riktīgi oriģinālu un atpazīstamu vienkārši nav spējīgi. Elektronika un sintezatori man riebās, un tas situāciju padarīja tikai vēl smagāku. Tā es turpināju dzīvoties 60-70-tajos – laikā, kad roks vēl bija jauns. Mūzikā man neeksistēja tāds termins kā „moderni”.

Kad es nolēmu iziet cauri 1001 albumiem, kas noteikti ir jādzird, viena no manām lielākajām cerībām bija izfiltrēt 80-tos un 90-tos, kad es aktuālo mūziku praktiski neklausījos, un atrast kaut ko sirdij. Tā tas nevar būt, ka ilgstoši nekā forša nav. Tad kādā brīdī man šis uzdevums likās par grūtu – daudzi albumi no 1001 man ne tikai nelikās Must Hear – drīzāk tie bija vienkārši nožēlojami. Tad es pielēmu tālāk kuģot pa vieglo – ja kas uzkrīt manai acij  (t.i. ausij), tad klausos. Viss jau nav obligāti jāķidā. Tātad turpinu caur 80-tajiem.

0472. Tom Waits - Heartattack & Vine [1980]

Sāksim ar to, ka Onkulis Toms vienkārši ir JTM – tur nav ne ko pielikt, ne atņemt. Heartattack & Vine ir punkts, kad es viņa mūziku patiešām iemīlēju – lai arī kā es pats sākumā negribēju to atzīt. Man nepatika būt tik viegli prognozējamam, bet parādiet man cilvēku, kas ir spējīgs pretoties Jersey Girl valdzinājumam! Vienīgais, kas man nav saprotams, kā es varēju viņu nepamanīt pats. Veitsu man ierādīja Krišs ķinī The Cotton Club, bet pēc tam arī šaibas. Tālāk jau viss panesās pats no sevis.

0473. UB40 - Signing Off [1980]

Man ir grūti pateikt, kas mani pievelk pie šīs mūzikas. Viegli, nepiespiesti ar foršu regejisku šarmu. Vienkārši patīk, un viss. Saksofons un baigais miers.

0494. Rush - Moving Pictures [1981]

Šī grupa man patīk, bet kaut kādu iemeslu dēļ tai allaž izdodas izslīdēt no manas uzmanības loka. Varbūt pietrūkst individualitātes? It kā – nē. Viss ir pat ļoti normāli. Laikam vienkārši jāklausās. Pieķeru sevi pie domās, ka vienmēr domāju šādi – ja viņi tā spēlētu 70-to sākumā, vai es klausītos? HVZ.

0497. Prince - 1999 [1981]

Prince ir vēl viens nezināmais manā mūzikas pasaulē. Kāpēc es esmu šo atlasījis? Grūti pateikt. Pirmais gabals man, kā jau analfabētam mūzikas stilos, liekas kā tāds disko ritmā iesprostots elektronisks souls. Nē, tur jābūt drusku delīriķim, lai šo klausītos.

0498. Grandmaster Flash & the Furious Five - The Message [1981]

Liekas ļoti radniecīgi (497), vienīgi ar hip-hopa elementiem.

0499. Elvis Costello - Imperial Bedroom [1981]

A šitais ir foršs. Atsevišķi gabali vispār baigais mīļums (mazākais, priekš tik skarba laika posmā kā 80-tie). Ieskaitīts.

0504. Donald Fagen  - The Nightfly [1982]

Foršs. Ar kaut kādu grūti (vai ne tik grūti) tveramu optimistisku noskaņu apveltīts džeziņš vai vells viņu zina ko – kā nekā ir 80-tie, kad ne locekļa nav iespējams saprast.

0506. Kate Bush - The Dreaming [1982]

Jā, bija laiki, kad es meitenes vispār ignorēju... muzikālā nozīmē, saprotams. Šis ir šausmīgi interesants albums. Es saku „interesanti” bez kādas pakaļējās domas – jūtu, ka gribēsies pie tā atgriezties.

0511. Bruce Springsteen - Nebraska [1982]

Titulgabals šausmīgi labi iet iekšā – laikam jau vecs palieku, jo man labāk patīk baigais miers un skaidrība, nekā drudžains uzbudinājums kā slima suņa murgos. Šis man ir mīļākais Brūsa albums. Neesmu jau arī nekāds specs po etoj častji. Atceros, ka kāds drūms politiskais komentētājs CT Starptautiskajā Panorāmā (tas pats, kurš bija atklājis bada cietēju profesoru Heidenu, kas badojās 90 dienas, bet tā arī nespēja ne kilograma no sava kautsvara nomest) rādīja klipu kur Brūs ālējas, dziedot Born in USA. Komentētājam tas dikti nepatika, bet kāpēc tieši pārāk skaidri neatceros.

0518. REM - Murmur [1983]

Nu, šie pavisam normāli spēlē. Tūlīt jānošaujas aiz laimes jau nava, bet ieskaitīts.

0520. Tom Waits - Swordfishtrombones [1983]

Bija brīdis, kad es nevarēju ciest tādus gabalus kā Underground. Domāju na kokoj X vajadzīga tāda māžošanās... Tagad par to tikai paraustu plecus – patiesībā tas viss ir baigais kaifs. Nu, tā var būt.

Jā, šis nav mans pats mīļākais Toma albums (tas, laikam, ir Singapore), bet kaut kur tuvu mana personīgā topa virsotnei.

Friday's a funeral

and Saturday's a bride

Sey's got a pistol on the register side

and the goddamn delivery trucks

they make too much noise

and we don't get our butter

delivered no more

In the neighborhood

In the neighborhood

In the neighborhood

0522. Hanoi Rocks - Back To Mystery City [1983]

Pēdējais, ko es par viņiem padomātu, ka tie ir somi. Liekas drusku iespaidojušies no pankiem, bet kopumā forši.

0524. Paul Simon - Hearts & Bones [1983]

Man patīk viss, ko dara Saimons. Šis arī.

0528. U2 - War [1983]

U2 atkal ir viena no komandām, kura jāpatīk gandrīz vai obligāti. Atkal man ar kaunu nākas atzīties, ka neesmu nekāds lielais šo vīru fans. Īpaši agrīnajiem albumiem. Pats briesmīgākais, kamā man ir jāatzīstas ir, ka Bono dziedāšana mani galīgi nepārliecina. Vēlāk, jā, bet War man nekādu ekstāzi neuzdzen.

0529. Police - Synchronicity [1983]

Zināmā mērā līdzīgi kā ar (528). Vienīgi Stinga vokālais sniegums gan liekas stabilāks.

0534. Sade - Diamond Life [1984]

Sade mani atrada laikā, kad es biju pilnībā nodevies smagajām komandām, piemēram, Led Zeppelin. Maigā skaņa un fīlings bija kā sitiens zem jostas vietas. Tipa, vecīt, tu taču no tās lietas nekā nejēdz, klausies tikai savu garlaicīgo roku... Trakākais tas, ka tā bija meitene, kas man ierādīja Sade.

Wkipēdija mani aizkustināja – tur bija rakstīts: „Lūdzu, nejauciet ar Slade!”. Tiešām, atšķirt ir gandrīz neiespējami – abi taču dzied angliski.

No mūzikas viedokļa Sade man patīk ar džezisko noskaņu. Diemžēl Sade spēlē nedaudz vienveidīgi.

0535. Cocteau Twins - Treasure [1984]

Cocteau Twins 80-tajos man ir kā pārsteigums. Izrādās, ka var spēlēt arī savādāk. Būs vēl jāpaklausās.

0537. Van Halen - 1984 [1984]

Smagajā galā Van Halen 80-tajos liekas visakceptējamākais.

0540. The Style Council - Cafe Bleu [1984]

Nu, saki vēl, ka 80-tajos nekā tāda nava! Šie kaut kā ļoti mīksti aiziet. Vienkārši simpātiski.

0541. Tina Turner - Private Dancer [1984]

Private Dancer tomēr skan kaut kā nenormāli kruti. Sajūta tāda it kā tevi kāds saņemtu aiz ģenitālijām, un sāk manipulēt. Tas nekas, ka maigi (vismaz pagaidām). Lieta ir pārāk nopietna, lai to tā varētu vienkārši atstāt pašplūsmā. Noklausos vēlreiz šo albumu. Tomēr nē – nekā tāda tur nav. Vienā gabalā skan šausmīgi līdzīgi Boney-M, bet tā šoreiz ir drīzāk uzslava Lizai.  

0542. Echo And The Bunnymen - Ocean Rain [1984]

It kā jau nav nekādi manējie favorīti, bet kaut kas tur tomēr ir. Thorn Of Crowns, piemēram.

0544. Lloyd Cole & the Commotions - Rattlesnakes [1984]

Vispār līdzīgi kā iepriekšējie (542). Ir kaut kādas pretenzijas mūzikas virzienā, bet kopumā mani nepaņem.

0546. Bruce Springsteen - Born in the USA [1984]

Izdzirdot pirmos akordus, katra rokmīļa sirds it kā palecas. Skan taču! Kad rakstīju par Nebrasku (511), man kaut kā neienāca prātā, ka tūdaļ pat dabūšu arī šo. Es,protams, neko nejēdzu no Brūsa mūzikas. Visumā Born in USA aiziet mīksti, bet pagaidām, ja man būtu jānosauc labākais Springstīna disks, es teiktu – Nebraska.