Dienasgrāmata

Man tā ir priekšā. Brūna, vēderīga, vēl gandrīz līdz korķim pilna ar ugunsūdeni. Viņa tagad ir svarīga šā vakara dalībniece. Pat svarīgāka par glāzīti, kuru periodiski piepildu un izmetu. Vispār dažkārt to izmet arī Ingrīda, bet tas nav svarīgi. Tāpat ir skaidrs, ka visu pudeles saturu mums vienā paņēmienā nepieveikt, tāpēc satraukumam par “taisnīgu zemes dalīšanu” nav ne mazākā pamata. Es tikai pie sevis priecājos, cik labi, ka es to pievācu. Uz atvadu mielasta galda tā man likās sveša un nevajadzīga. Es izmetu pāris glāzīšu “baltā” (muns tys boltajs), pie sevis šķendēdamies, ka nav “šubas”, ko uzkost. Bēres Latgalē bez “šubas”! Kur tas redzēts?! Tomēr nav jau arī gluži tik traki. Ēdieni ir labu labie, bet nobeigumā – Aulejas kļockas. Tās ēdot, var arī par “šubu”piemirst. Tad viesi izklīst, mēs paliekam vieni ar šo lielo, brūno pudeli. Tagad tā vaira neliekas sveša un nevajadzīga, kāda tā bija uz galda, vai tāla un bezpersoniska veikala plauktā. Pasaulē tādu ir tūkstošiem,

Esmu Brežņeva laika produkts. Kāds var iebilst, ka esmu piedzīvojis arī Hruščova laikus. Jā, protams, esmu. Hruščovs nāca pie varas 1958. gadā – tas ir mans dzimšanas gads, un viņu “nonesa” 1964. gadā. Tātad “Hruščova atkušņa” periods beidzās, kad man es biju sešus gadus vecs. Tehniski es tos esmu piedzīvojis, bet reāli – nē. Ko es varu teikt par t.s. “krievu laikiem” Latvijā? Nu, man tie neaptika. Šodien pēc Ingas Jērumas sajūsmas pilnajām atsauksmēm pamēģināju saprast, ar ko tad es īsti nebiju mierā. Varu minēt tikai divi lietas, kas, mūsdienu acīm skatoties, var likties pagalam nenozīmīgas. Vienkārt, krievu laikos es neredzēju dzīvei jēgu. Gluži dabīgi es vēlējos atrasties pēc iespējas tālāk no visa tā, kas tajos laikos saistījās ar politiku, karjeru un tamlīdzīgām lietām. Man tas nenācās grūti, jo es biju (esmu) neparasti slinks cilvēks, un, kas gan var būt jaukāks par iespēju stāvēt malā, lepni spītējot liktenim? Jā, tā bija ļoti ērta pozīcija – neiesaistīties un nesašmucēt

Pamazām, bet noteikti, Hese ir kļuvis par manu mīļāko rakstnieku. Es gan neko daudz no viņa neesmu izlasījis – pirms pāris gadiem “Kūrviesi”, pavisam nesen “Pasakas”, bet patlaban lasu “Demianu”. Atceros kā “Kūrviesī” mani sajūsmināja Heses smalkais stils un taisni fantastiskā izdoma. Palikusi prātā epizode par pazudušajām minerālūdens glāzēm procedūru telpā. Hese iztēlojās, ka tās zog rūķi un slēpj savā alā. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Precīzi šo epizodi neatceros – prātā palikusi tikai paša sajūsma par stilu un izdomu. Ar “Pasakām” notika pavisam citādāk. Ja par Tarantino “Lubeni” krievi saka “Криминальное чтиво”, tad man pasakas izvērtās par “туалетное чтиво”. Lieta tāda, ka biju noliedzis sev lietot ģīmjgrāmatu, bet paradums mazmājiņā kaut ko lasīt ir saglabājies. Tā kā avīzes šādos apstākļos sen jau kā nav pieejamas, tad es savā debilajā telefonā ielādēju visādus lasāmgabalus. Iesākumā tie bija tādi lustīgi, lai arī pamatlietas virzītos raiti uz priekšu – lasīju visādus bojevik