Dienasgrāmata

Kāds mans krievu tautības paziņa teica: “ Я не злопамятный - зло сделаю и забуду ”. Tas nekādīgi nav attiecināms uz mani – es visu atceros. Pat to, ka biju sācis ķidāt 80to mūziku par bāzi izmantojot 1001 albumu grāmatu. Jāatzīstas, ka iziet cauri 80tajiem – darbiņš nebija no vieglajiem. Tāpēc es to sadalīju divi daļās, un Dievs viens zina, kad tas bija, kad pabeidzu pirmo pusi, un cik garš bija pārtraukums starp šiem diviem muzikālajiem ceļojumiem. Nu dikti jau es nefanoju par saldajiem 80tiem. Tomēr es atklāju metodi, un tad lietas sāka iet uz priekšu visai raiti. Es atmetu paradumu katrā albumā meklēt kaut kādu labumu vai jēgu, kā es darīju analizējot 60to beigas un 70to sākumu. Tā vietā izgāju no pieņēmuma, ka atkal būs jāklausās kaut kas nebaudāms, un, ja izrādījās kā savādāk, jutos patiesi laimīgs. Nofinišējis 80to otro galu, nolēmu arī sacept izlasīti. Ir taču jāspēj no 5 gadiem mūzikā kaut ko savākt! Un, tiešām, man tas izdevās, un patlaban to klausos. Devu tai nosauk

Pirms koncerta . Kad uzzināju, ka iesim šo koncertu, es saīgu – biļešu cenas ap 80 eirām no sejas man liekas pārspīlēti daudz. Turklāt es neesmu tik liels simfoniskās mūzikas cienītājs un zinātājs, lai saprastu, ar ko atšķiras Jansona diriģēts orķestris no kāda cita mākslinieka veikuma. Ja mēs ar kundzi aizņemsim šīs divas vietas, koncertu nevarēs noklausīties kādi, kas varbūt tiešām kaut ko saprot no tā visa. Kas attiecas uz Paulu, tad es allaž esmu bijis skeptisks. Viņa darbība 70tajos, protams, sajūsmina, bet tā ziņģu leijerēšana, kas sekoja pēc tam, ir tik kaitinoša. Kāds komentētājs sociālajos tīklos man skaidroja, ka tā “dodot prieku visai latviešu tautai”. Ja tas tiešām ir tā, tad man ir jāanulē tautības ieraksts pasē. Protams, ir jānošķir Pauls-džezmens no Paula šlāgeru komponista, bet, ja viņš koncertē ar simfonisko orķestri un spēlē Geršvinu, tad var būt, ka te atklājas vēl kas pavisam cits. Tā tas noteikti arī ir, un te mana tumsonība, droši vien, parādās visā

Once I lived the life of a millionaire. Klasesbiedru salidojums. Kādreiz es gribēju satikt savus kādreizējos biedrus kaut vai tāpēc, lai palielītos – lai arī mani izmeta no viņu elitārās sabiedrības, es dzīvē tomēr kūņojos uz priekšu ar puslīdz apmierinošiem panākumiem. Lūk, arī es studēju, piemēram; lai arī mana “dārgā” klases audzinātāja bija paveikusi visu, kas no viņas atkarīgs, lai man šī izprieca ietu secen. Vēlāk es lepojos, ka abas manas meitas mācījās tajā pašā skolā, no kuras mani tik laipni palūdza notīties. Tajos laikos gribējās satikt kādu no bijušo klases vai arī skolotāju, bet neviens(a) netrāpījās. Tas ir, gandrīz neviens, jo reiz sanāca satikt bijušo ķīmijas učeni Bulu, kura, dabiski, mani neatcerējās. Man gan viņa prātā ir palikusi tīri labi – kaut vai skanīgā “plum-bum” dēļ. Reiz viņa izmeta šā elementa nosaukumu tik apaļi, ka es tikai nākamajā dienā aptvēru, ka učene ir domājusi svinu, nevis, piemēram, plūmju pudiņu. Mūsu klase gan Bulai bija palikusi atmi

Jā, laiks lido vēja spārniem. Liekas pavisam nesen sastādīju divas izlasītes Je Ne Suis Pas Mort Je Dors un Air Dancer . Toreiz dziesmas, no kurām savācu abas šīs izlasītes, es nosaucu par “dīvainīšiem”, kaut gan tagad vairs nesaprotu kāpēc. Man šie gabali vairs neliekas ne traki, ne ekstrēmi. Pavisam normālas dziesmas – patiesībā foršas. Nekā ārkārtēja vai “no rindas ārā izejoša” ( из ряда вон выходящий ). Jā, laikam šajos četros gados riktīgi izmainījies esmu es pats. No normāla starptautiskas korporācijas klerka, kas vakaros saprātīgās devās paklausījās jaunības dienu diskus, esmu kļuvis par idiotu, kam mūzika ir pārvērtusies par nemitīgu meklējumu procesu. Tas ir pilns ar šaubām, acumirklīgiem ekstāzes brīžiem, kas mijās ar melnas depresijas periodiem. Vēl šā procesa ietekmē es neglābjami esmu sapinies sociālajos tīklos, kuros vadu lielāko daļu savas dzīves. Un, jā, it kā ar to vēl būtu par maz esmu meties blogošanā. Iesākumā it kā nevainīga ideja pierakstīt bērnības atmiņas, la