Dienasgrāmata

Vakar bijām vēlreiz noskatīties “Homo novus” – Lāsmai ar Daini dikti gribējās to redzēt. Man jau likās, ka nekas labs no tā nesanāks – ir tik grūti skatīties filmu, ja iepriekš ir lasīta grāmata, kas, cita starpā, šinī gadījumā ir vienkārši izcila. Tomēr veids, kā tika nozākāta filma, braucot mājās, mani riktīgi nokaitināja. Jau pats ievads – “kas man visvairāk nepatika filmā?” likās kā nozagts no Zorina intervijām par dzīvi ASV. Galvenā problēma ir tā pati vecā – cilvēki nespēj nošķirt filmu no grāmatas. Tas, ka filma ir cits, neatkarīgs mākslas darbs, vienmēr piemirstas. Un tad tiek uzskaitīts, kas ir bijis citādāk nekā grāmatā un cik tas ir slikti. Filma, zināms, nav pasaules kinematogrāfa alfa un omega, bet galīgs draņķis arī ne. Manī tā modināja līdzīgas, radniecīgas sajūtas, kā lasot šo Anšlava Eglīša gabalu. Rīgas mākslinieku ikdienas un bohēmas atainojums 30tajos. Paironizēšana par pārgudrību, un vēlmi izsisties, visādiem stiķiem un niķiem. Īsāk sakot, man liekas, ka

1. Izskanot pēdējām notīm, iestājas kapa klusums. Uz mirkli mani pārņem bailes – vai tiešām izgāšanās? Šovakar es ieliku mūzikā sevi visu – emocijas, prasmes, iedvesmu. Džordža klavieres kā drošs ceļabiedrs visu laiku bija līdzās, un diriģents bija pratis pacelt šo izcilo, bet nedaudz rutīnā iestigušo orķestri kopējam lidojumam. Tagad nāves klusums. Kas atskanēs no zāles? Svilpieni? Dauzīšana ar kājām? Būūūū? Nu taču dariet kaut ko, šīs šaubas vairs nav izturamas! Tajā mirklī no publikas atskan skaļš sauciens “Bravo!”, un zāle burtiski uzsprāgst ovācijās. Visi aplaudē, stāvot kājās, sirmais diriģents apkampj mani ar asarām acīs, un pēkšņi arī man gribas raudāt. Tad rozes, rozes, rozes. Nespēju ziedus saturēt, un kāds zēns palīdz man tās aizgādāt līdz ģērbtuvei.                               Ovācijas nerimstas, un es vēlreiz izeju paklanīties. Džordžs man pačukst, ka vajadzētu nospēlēt kaut ko uz bis . Redzu tēvu trešajā rindā cienīgi aplaudējam, arī pirmā vijole centīgi vicina

Atkal šis vieglais uzsitiens pa pieri, un noskan zvaniņš – es vienmēr piemirstu par zvārgulīti, ko Ērmanītis ir iekāris durvju ailē. Un kā gan lai atceras šādus sīkumus, ja ciemoties pie drauga sanāk labi ja reizi pusgadā? Sūds ar to! Izvelku no somas polšu – mēs šodien svinam. Ko tieši? Nezinu. Draudzību laikam. Vai arī mūziku. Ir pienācis laiks alkoholiskam vakaram, kura gaitā mēs runāsim tikai un vienīgi par to. Es jūtos mazliet kā nodevējs, jo tāds arī esmu. Kopš mūsu pēdējās tikšanās es neesmu nekā jauna atradis. Patiesībā arī tam pašam vecajam laiks ir veltīts gaužām maz. Manu dzīvi aizpilda putriņas, kakaini bērnu autiņi, lielais katls uz gāzes plīts (mums nav siltā ūdens) un vēl gludināmais dēlis. Jā, vēl pirms visa šī ņemtne bija sākusies es Ingrīdu brīdināju, ka man katru dienu ir nepieciešamas divi stundas sev pašam – grāmatu lasīšanai un mūzikai. Mana labākā puse tikai pasmaidīja par šādu naivumu manā vecumā. Tomēr reizi gadā vai pusgadā es izraujos no ikdienas

Jūtos nevesels. Garīgi. Noskatījos trīs filmas – Lielā Kristapa balvas kandidātes, un raudāju. Raudāju katrā no tām. “Homo Novus”, “Mērijas ceļojums” un “Bille”. Komēdija, doķene un ģimenes filma. Visas trīs man tiešām patika. Un es raudāju. Nevaru lepoties, ka es būtu kino cienītājs. Protams, līdzīgi kā visi, bērnībā es gāju uz visām jaunākajām ārzemju filmām. Es burtiski kaifoju no tādiem grāvējiem kā, piemēram, “Piedzīvojumi gaisā”, “Slaids gaišmatis ar melnu kurpi” vai “Lielo pastaigu”. Tomēr par īstu konomīli es nekļuvu. Nepūlējos iegaumēt aktieru vai režisoru vārdus, nelasīju kritikas – īsāk sakot, es biju tāds svētdienas kino cienītājs. Tomēr kino tad man stipri vien patika. To nevar pat salīdzināt ar situāciju tagad. Piemēram, patlaban pat Ingrīda skatās TV kaut kādu lielfilmu, bet es sēžu viņai blakus un pa to laiku stročīju šo murgaino tekstu. Tāda ir mūsu ikdiena – Ingrīda skatās filmas, bet es vai nu sēžu datorā, vai ko lasu. Vai arī gluži vienkārši eju gulēt. Fi

Smaidīgs jubilāra feiss, sirmi deniņi, lepnums ar skumju piejaukumu un apsveicēji. Kaut kā tā vai aptuveni tā es biju iedomājies, kā tiek sagaidīta 60 gadu jubileja. Nekā tāda nava – es vadu bezmiega nakti otršķirīgā hostelī tālu prom no mājām. Un tā ir manis paša izvēle – vēl nejūtos tā, ka man lēnām būtu jāvirzās kapsētas virzienā “s priskorbijem”. Vispār 60 gadu svinēšanu iznīcināja valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, nosakot pensionēšanās vecumu 65. Kāda vairs tur godināšana, ja vēl pieci gadi “jāpašī”? Mēģinu saprast, kā jūtos, un beigās secinu vienu dīvainu lietu – es jūtos pieaudzis. Beidzot. Citādāk visu dzīvi man likās, ka esmu tīnis ar nejēdzīgu gada nastu. Vai ir forši būt pieaugušam? Grūti spriest. Kopš ir izgudrotas zilas tabletes, vispār būtu grēks sūdzēties. Vienīgā bēda – liekais svars. Bet ar to pat negribas cīnīties, jo tā iegūšana ir saistīta ar tik daudz dažādām baudām. Eh, kādas gan muļķības cilvēkam nelien prātā.

It might sound silly , bet es par Džeku Vaitu “ne locekļa” nezināju līdz šai dziesmai – Hotel Yorba . Grupu – White Stripes – man ierādīja Dace – mana jaunākā meita. 2000-šo sākumā manu muzikālo izglītību bija uzņēmušās abas manas atvases – Lāsma ar klasisko materiālu, bet Dace relatīvi mūsdienīgā mūzikā.  Vēlāk es sapratu, ka White Stripes nav nejaušība, jo arī Klāsa 101 albumu grāmatā bez Elephant nebija izticis. Tāpēc es sajutos vienkārši pārlaimīgs, kad uzzināju, ka Džeks būs Rīgā, turklāt viņš nespēlēs vis Arēnā , bet gan Palladium. Teikšu uzreiz – koncis man šausmīgi patika. Kaut vai vienīga iemesla dēļ – tas bija īsts. Uzreiz var uzpeldēt jautājums – ko tas nozīmē īsts? Lai to paskaidrotu, man jāatsauc atmiņā iepriekšējais – Rodžera Votersa Arēnā . Tas bija iestudēts šovs. Līdzīgi kā Deividam arī Rodžeram viss bija iestudēts pa minūtēm – gaismas, filmas kanonizētais izpildījums, kur ne soli ne pa labi, ne pa kreisi. Tad, lūk, Džeks bija 100% pretstats – dragāja uz nebēdu

Every sperm is sacred. Every sperm is great. If a sperm is wasted, God gets quite irate. Jā, jau no sākta gala man neveidojās labas attiecības ar Ievu – to, kura Melgalve. Grūti pateikt kāpēc. Varbūt tāpēc, ka man, kā jau gandrīz jau 60 gadus vecam, ir pagrūti jebkura veida mācīšanos uztvert nopietni. Turklāt šķiet, Ieva jau no sākta gala gribēja kursus vadīt, balstoties tikai un vienīgi uz savu autoritāti – viņai likās, ka viņai, kā relatīvi atzītai rakstniecei, ir tiesības brīvi “uzbraukt” jebkuram pēc pašas ieskatiem un tad visiem ir jāatzīst viņas kompetence un lielā taisnība. Jā, lai gan es jau sen kā vairs neesmu skolas puika, kas šādam stilam būtu meties pretī ar pilnu tvaiku, tomēr arī tagad man ir pagrūti novaldīties un tā vienkārši samierināties ar šādu pieeju apmācībai. Autoritāte ir jāpierāda un jāiekaro katru dienu pa jaunu – pat ja baigais slinkums to darīt. Nu tā arī mēs sākām ķīvēties par dažādiem niekiem – es pāris reižu “aiz nav ko darīt” mēģināju b

Jā, tiešām, kurai partijai uzticēties? Protams, nopietnība, ar kādu daudzi, tajā skaitā es, šo jautājumu risina, var likties pat smieklīga. Ja vien deputāti Saeimā pirms svarīgiem balsojumiem uzvestos ar tādu pašu atbildību kā nenozīmīgais, sīkais cilvēciņš – vēlētājs vulgaris . Tomēr man tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo neatkarīgi no tā, kas iegūs teikšanu Latvijā uz nākamajiem četriem gadiem, man pašam sev katru dienu būs jāatbild – vai es rīkojos pareizi? Vai es varu pats sev sist uz pleca un teikt – redz, arī es esmu pielicis savu roku, lai mums klātos labāk. Vai arī, tieši pretēji, - es varu teikt, ka manas vainas – tiešas vai netiešas – šodienas postā nav. Jā, man tas ir svarīgi. Šīs vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām ar to, ka mēs var balsot “par”, nevis “pret”, pie kā mēs jau bijām pieraduši pēdējā laikā. Visiem politiskajiem spēkiem ir parādījušās vērā ņemamas alternatīvas – pat NA un “Saskaņai (attiecīgi JKP un LKS). Tomēr šie divi politiskie konkurenti mani galīgi neinter

Kas īsti ir laime? Katrs cilvēks to iedomājas citādāk. Piemēram, Mihaila Zoščenko stāstiņā par kādu stiklinieku uz jautājumu, “kas ir laime?”, saņemam aizkustinoši vienkāršu atbildi. Stiklinieka laime bija, kad traktierī, kurā viņš parasti žūpoja pēc darba, izsita logu. Tad viņš par rūts iestiklošanu varēja pieprasīt ne tikai samaksu, bet papildus tai arī šņabi. Vai tā ir laime? Priekš stiklinieka – neapšaubāmi. Mani pašu laime piemeklēja piepilsētas vilcienā Rīga-Lielvārde. Jāatzīst, ka arī pirms tam tieši nelaimīgs es nebiju – pavasara sesija bija veiksmīgi pievārēta, un mani gaidīja vasaras brīvdienas. Varētu likties, ko gan cilvēks vēl var gribēt, kad viņš ir jauns, brīvs un dzīve tikai sākas. Tomēr bija viens apstāklis, kas neļāva man justies īsti laimīgam – man galīgi nebija naudas. Pēc pēdējā eksāmena bija panesusies tik neapvaldīta uzdzīve, ka atjēdzos, palicis bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Turklāt vārda vistiešākajā nozīmē – ledusskapis bija tukšs, kā izslaucīts, pē

Kādreiz Latvijā mēģināja nodibināt tā saucamo Muļķu partiju. CVK neļāva tādu reģistrēt – neatceros formālo iemeslu, bet reģistrēti viņi netika. Šodien mēs droši varam teikt – “Ir tāda partija!”. Tikai tā nav “partija boļševikov”, kā to kādreiz paziņa Iļjičs, bet tā ir Kaimiņa partija. Paskatieties, kas notiek interneta portālos un sociālajos tīklos! Ir parādījušies neskaitāmi troļļi, kas virtuāli klaigā “Es esmu muļķis, kam vajag kotleti!”, “Lai dzīvo populisms!” ,“Lai dzīvo meli!”, un beigās, protams, neiztrūkstošo “KPV vinnēs!”. TV debatēs tādi jūtas kā zivis ūdenī – viņiem nav jānopūlas jēdzīgi atbildēt vai pamatot savas tēzes ar argumentiem, vai (Dies pasarg!) ar skaitļiem. Pilnīgi pietiek, ja skanīgā aktiera balsī sāk personīgi apvainot oponentus, paļaujoties uz universālo tirgus sievu paņēmienu – taisnība ir tam, kurš skaļāk kliedz. Bet kas ir viņu piekritēji? Kas ir tie, kas garantē KPV stabilus un daudzām sakarīgām partijām neaizsniedzamus reitingus? Tie nav vis pens

Deivids Krosbijs man nekad nav bijis tā īsti mīļš. Tāds nejēdzīga paskata tips ar nebaudāmām ūsām, kurš spēlē počķī labi, bet nekad nespēj aizķert dziļākas jušanas manī. Nezinu, kas tas ir, bet visa tā kompānija – sākot ar jau minēto tipāžu un beidzot Nešu, pat arī Jangu, man neaizgāja līdz centriem laikā, kad es vēl aktīvi interesējos par mūziku. Tagad, vēlākajā dzīvē, atsevišķas lietas man patīk pat ļoti, bet sajūtas kopumā vienalga ir tādas rezervētas – jūtos par vecu, lai sāktu nopietni iedzīvoties šajā mūzikā. Jā, vispār es daudzām lietām esmu par vecu, par slinku. Tā es pavisam mierīgi gulšņāju un gaidu rītu. Klāsa ieteiktais Sky Trails ir jau sen kā izskanējis uz Zaļais Punkts spēlē tālāk vairāk vai mazāk līdzīgus gabalus – tas ir kā atrauga pēc ēšanas. Šoreiz tā ir nejēgā laba – visi sekojošie gabali ir vienkārši brīnišķīgi. Jāsecina, ka Krosbijs tomēr ir kas vairāk nekā man pirmajā brīdī būs licies. Vajadzētu paskatīties, kas tur spēlē, bet baigais slinkums slēgt iekšā

Eiropā vietām atdzimst nacisms, Latvija tā arī nespēj izkļūt no korupcijas muklāja, Krievijā valda atklāts revanšisms, ASV prezidents ir idiots, kas paštīksmināšanās nolūkos gatavs uz dajebko – sākot ar brīvās preses apkarošanu un beidzot ar kodolkaru, pasaule atrodas ekoloģiskas katastrofas priekšvakarā, okeānos mirst dzīvība plastmasas atkritumu nomākta... Vai turpināt? Domāju, ka pietiks. Un tad redzu aicinājumu pret dzīves nebūšanām izturēties mierīgāk un relaksētāk. Vai tas vispār ir iespējams? Vieglāk par vieglu! Ja dzīve ir praktiski nodzīvota, un tavs moto ir “Pēc manis kaut vai ūdensplūdi!” Ja tā gluži nav, cilvēks ir spiests piemēroties, atslēdzot domāšanu. Jā, jā – to pašu, kas mūs atšķir no lopiņiem. Nu nespēju es nemitīgi domāt par dzīves nebūšanām! Es taču esmu tikai... cilvēks. Tomēr kurā brīdī šāda novēršanās no jēdzīgas dzīves pozīcijas pārvērš tevi par manipulējamu kretīnu? Tādu, kurš izvēlas aizmirsties jebkuriem līdzekļiem? Ar glāzi vīna, kāsīti vai šļir

Laikam tā jau ir tradīcija, ka pēc klases salidojuma es uzrakstu kādu tekstu. Tā arī šoreiz, lai gan mani māc šaubas – vai vajag? Kopš es cīnos ar savu “romānu” (rakstu garāku gabalu – pats nezinu kāpēc) vairs neizjūtu tik asu nepieciešamību rakstīt par dajebko , kas ar mani vai ap mani ir noticis. Īsāk sakot, klases salidojums, kas notiek katru otro gadu. Vispār dīvains ritms. Ar saviem armijas biedriem, piemēram, mēs tiekamies katru gadu – tā mēs nezaudējam kontaktu ar draugiem. Savukārt, ja interesē, kā izmainās cilvēki un viņu dzīve, šķiet, prasītos ilgāks laika periods, teiksim, pieci gadi. Man, protams, visinteresantākā tikšanās ar klasesbiedriem bija pati pirmā, kad nebiju redzējis pārējos 40 gadus ar kapeikām. Bet, saprotiet mani pareizi, šī nav gaušanās par šo tradīciju – 2 gadi. Vienkārši pārdomas. Jā, pirmo reizi es piedalījos pirms 8 gadiem (kā lido laiks!), un, ko tur slēpt, biju sanervozējies. Mani visu mūžu ir mocījis sava veida komplekss – mani tomēr izmeta n

Cilvēki lēnām, it kā negribīgi vācas uz koncertu. Vidējais vecums ir tradicionālais 50+. Kā jau parasti Rodžera koncertos (es tā varu teikt, jo šis man ir jau otrais pēc skaita), daudziem mugurā ir dažādu laiku Votersa un Pink Floyd T-kreklu. Cilvēki sasveicinās, sasaucās un stāsta pirms cik gadiem un kādos apstākļos T-krekls iegūts. Kad tas dažiem apnīk, viņi viens otru sāk apsaukāt par mārketinga upuriem. Fonā skaļruņos ik pa brīžam ieskanas kaiju ķērcieni, un skan kaut kāda dīvaina dziesmiņa, ko es savā prātiņā nodēvēju par indiešu – lai gan, iespējams, kļūdos. Kaut kādā psiholoģiskā brīdī, kad koncertam it kā būtu jāsākas, uz ekrāna aiz skatuves sāk demonstrēt filmu ar salīdzinoši vienmuļu sižetu – jūras krastā sēž sieviete ar muguru pret mums un skatās uz jūru. Tā viņa skatās labu brīdi – minūtes piecpadsmit, bet tad es ievēroju, ka, vai nu tuvojas negaiss, vai arī kāda cita dabas kataklizma – viena debess mala ekrānā iekrāsojas sārtos toņos. Necik ilgi, drīz visa tā ir sar

There is a house in New Orleans... Kad šo sāk spēlēt, dejot iet visi. Vienīgi lesbiešu pāris, kas ir atraktīvākās un kustīgākās uz dejas grīdas, izvēlas pasēdēt malā. Pārējie, gluži kā veci kara zirgi, dzirdot kaujas tauri, kas sauc ierindā, nevar palikt malā. Tieši tāpat kā pirms gadiem piecdesmit. Ir tikai viena atšķirība – toreiz mēs bijām jauni, bet tagad – bariņš sagrabējušu “penžu” (vai "počķī"), no kuriem tikai retais spēj turēt līniju – valkā izrakstītus kreklus à la Elviss Preslijs labākajos gados un sirmu bizi pāri mugurai. Vairākums nevienlīdzīgo cīņu ar vecumu ir jau uzdevuši – mums ir pliki pauri, resni vēderi un stīvas pakaļkājas. Tomēr, kad atskan Be bop a lula , vai kaut kas tikpat intelektuāls, mēs visi dejojam. Pamanu, ka no saimniecības telpām mums ir pievienojušās divas virtuves darbinieces – arī tās gora pakaļas mūzikai līdzi. Mēs viņām pamājam sveicienu, bet viņas, redzot, ka ir pamanītas, samulsušas smaida. Ingrīda saka, ka dejas ir veco ļau

Vakar gadījās klausīties kādu lekciju, kur kāds onkulītis stāstīja, ka sapņus vajagot pārvērst par mērķiem; tad tas pārvērtīšot mūsu dzīves. Es sliecos viņam daļēji piekrist – ja mēs sagandēsim savus sapņus, pārvēršot tos par mērķiem, tad tas, protams, pārvērtīs mūsu dzīves. Par ko tieši – grūti tā uzreiz pateikt. Visticamāk, ka par elli. Mēs kļūsim par kombinētiem paranoiķiem-šizofrēniķiem, un dzīve būs pārvērtusies par bezjēdzīgu skrējienu vāveres ritenī. Šodien vēl ne, bet jau rīt, lūk, es būšu laimīgs, jo būšu sasniedzis iedomātu mērķi. Tomēr, kad būsi tur, nekādas laimes vēl neatradīsi. Izrādīsies, ka tā slēpjas aiz nākamā pakalna, vienmēr aiz nākamā. Vienlaicīgi tevi piemeklēs paranoiskas bailes, jo liksies, ka kāds tavu laimi grib nozagt, aizsteidzoties priekšā. Jā, tas tevi nepārprotami pārvērtīs, bet ne jau tajā labākajā veidā. Varbūt labāk nesteigties un apdomāt labi, kas tad ir tas, pēc kā tu tiecies, un saprast, vai laime patiesībā nav kaut kur tepat blakus – pavisam

-          Elba, mana meitiņa, - tā mēs esam pieraduši teikt. Man vienmēr bija gribējies vilku sugas suni. Pareizāk gan būtu teikt Austrumeiropas vai   vācu aitas sugas suni. Mans pirmais suns bija melns vilks – Nella. Mums viņš bija, kopš es sevi atceros. Vēlāk, kad es jau biju tīnis, mums bija Reta – ar šo suneni es gāju suņu skolā. Ārkārtīgi gudrs vilks, vienkārši apbrīnojami gudrs. Tad man bija divi kolliji – Rupis un Dēzija, jo valdīja uzskats, ka šīs sugas suņi labāk sadzīvo ar maziem bērniem. Bet, kad tie bija jau paaugušies, un bez suņa dzīvot es nespēju, mums parādījās Elba, vācu aitas sugas suns. Elbu noskatīja Lāsma un Dace – manas meitas. Kad pārvedām viņu mājās, Elba labu brīdi skuma pēc savas mammas, bet drīz vien viņa pie mums pierada un iemīlēja mūs. Dace sākumā iedomājās, ka šis pirmām kārtām būs viņas suns – Elba gulēja ar viņu vienā gultā, Dace radināja viņu nokārtoties pagalmā – vispār tas bija tā kā viņas kucēns. Vienīgi es sapratu, ka vilks ātri vien sa

Vakar noskatījos otro reizi, bet smējos tikpat daudz kā pirmajā. Nu vienkārši ekselents gabals! Pirmā latviešu filma pēc 1991., par kuru esmu stāvā sajūsmā. Protams, ir mums bijusi viena otra tīri skatāma filma par kaut kādiem urlām un vēl tur kādi bēdu gabali, bet visas šīs lentas liekas tādas kā nošņurkušas, un šķiet sakām – Ak, nabaga latvieši! Kā gan viņiem nākas ciest! Tās skatoties, šķiet, ka Latvija ir viena bēdu ieleja – nekas te nenotiek kā nākas. Kāds varētu iebilst, ka mums taču ir Graubas & Ēķa lielfilmas – sākot ar “Baiga vasara” un beidzot ar “Nameiz!” – fuj!, “Namejs” – es gribēju teikt. Jā, ar šīm filmām man ir īpašas attiecības. Parasti normālos apstākļos es lepojos ar to, ka esmu latvietis, bet, kad uzzinu, ka iepriekš minētie darboņi plāno demonstrēt savus ražojumus ārpus Latvijas, man uzreiz uznāk vēlme maskēties. Man ir kauns, ka kaut ko tik bezgaumīgu un nožēlojamu var uzfilmēt. Nu, bet tas viss ir štrunts – beidzot mums ir filma, ko patiešām man ir pri

1. -          Tev jau ir gandrīz 18 gadu, šogad tev jābeidz skola, bet tu joprojām nezini, par ko gribi kļūt! – Edīte bija aizsvilusies ne pa jokam. Mārcis paskatījās uz sievu, un pēkšņi viņam šķita, ka raugās pilnīgi svešā cilvēkā. No kurienes uzradusies šī sieviete? Drukns stāvs, apaļa seja un pelēkas zivs acis. Ap kaklu vairākas zelta ķēdītes, krekliņš ar brokāta izšuvumiem, bet pakaļa iespīlēta baltās biksēs – Edīte joprojām nebija pamanījusi, ka viņai pašai sen kā vairs nav 18. Varbūt ieteikt sievai pirms ģērbšanās paskatīties pasē dzimšanas gadu? Tad tik ietu vaļā tracis! Labāk paklusēt. Jā, kur gan palikusi sīciņā, ēteriskā meitenīte, kuru es apprecēju? -          Liec puikam mieru! Man ir jau pāri 50, bet arī es joprojām nezinu, par ko gribu kļūt. – Mārcis pārtrauca Edītes monologu. Sieva veltīja viņam nešpetnu skatienu, bet dēls sāka pilnā kaklā smieties. Vismaz ar humoru sajūtu puikam viss ir kārtībā – izklaidīgi nodomāja Mārcis. Patiesībā viņu neinteresē