Perfect Sense Part II – Roger Waters

Can't you see

It all makes perfect sense

Expressed in dollars and cents

Pounds, shillings, and pence

Pēdējā laikā – pretēji katrai loģikai – atkal sanāk pievērsties Pink Floyd. Tomēr tagad tas notiek nedaudz savādāk, kā tas bija agrāk. Kādreiz es grimu garās, adiktam vien saprotamās klausīšanās sesijās, kad mūziku klausies kādas četras, piecas vai vairāk stundas no vietas, kad visa tava dzīve ir ar kājām gaisā – tu dzīvo tikai un vienīgi šajā paralēlajā pasaulē, kuru tev uzbur šī fantastiskā grupa. Tagad es viņus klausos bezmaz vai kā kritiķis, lai saprastu, kam ir un kam nav taisnība bezgalīgajā strīdā Voterss vai Gilmors, Pink Floyd pirms Wall, pēc tās vai tikai un vienīgi tās laikā. Te uzreiz gribas piemetināt, ka es sajuku prātā ar Pink Floyd tieši klausoties Wall, bet tam nu gan nav lielas nozīmes. Pirms tam es apbrīnoju harmonijas, reibinoties pie Great Gig in the Sky vai Wish You Were Here, bet tad es vēl nebiju sasniedzis to līmeni, kad нижнее днище нижнего ада, мне казалось не так глубоко, kā dzied Grbenščikovs. Tas viss nāca vēlāk ar Wall un Final Cut.

Nuja, šorīt skatos, ka Spulgacītis ir iemetis ģīmjgrāmatā linku uz Hard Talk interviju ar Rodžeru. Neteikšu, ka ar lielu entuziasmu, bet tomēr to noklausījos. Žēl, ka klāt nebija video – bez bildes ir grūtāk saprast teikto (mūzikā ir otrādāk – vizualizācija dažkārt pat traucē uztveri). Vispār nekādu pārsteigumu – es jau agrāk biju apjautis, ka galvenais Pink Floyd izjukšanas iemesls ir atšķirīgums starp grupas dalībnieku mākslinieciskajām ambīcijām. Es pats dabā ciest nevaru ambiciozus cilvēkus, bet vienlaicīgi apzinos, ka tikai tā var sasniegt virsotnes – nemitīgi spīdzinot sevi un līdz ar to citus sev apkārt. Tagad, kad arī Rodžers ir gandrīz  nomierinājies, mēs visi varam priecāties, ka viņš spēj atzīt savas kļūdas, var paspiest roku Gilmoram un tml., bet vienlaicīgi varam paši sev uzdot jautājumu – kas mums ir svarīgāk – laimīgs Rodžers, kas neko jaunu mūzikā vairs nepateiks, vai arī izmisis un nelaimīgs mākslinieks, kas rada šedevrus? Es zinu, ka nav godīgi paģērēt no kāda viņa laimi, bet patiesībā mēs visi prasām no mākslinieka tikai un vienīgi viņa sirds asinis – viss, kas ir mazāk, mūs vienkārši garlaiko.

Intervijā žurnālists uzdod jautājumu, vai Rodžeram kā māksliniekam lielākais mūža darbs vēl priekšā vai aiz muguras? Manuprāt, tikpat labi varēja uzvaicāt, vai viņš gadījienā nav jau miris... Gribētos gan redzēt Rodžera seju, kad viņam to pajautāja! Viņš, protams, atbildēja ar kādu atrunu, bet no teiktā varēja saprast, ka tas ir jautājums, ko viņš pats sev bieži uzdod.

Vēl atbildot Rodžers cita starpā pieminēja, ka viņaprāt pēdējais viņa solo albums – Amused to Death, ir publikas nenovērtēts. Es to sajutu kā pārmetumu – es tiešām to biju tikai pāris reizes pavirši noklausījies – līdzīgi kā visus Gilmora ražojumus – gan zem viņa paša vārda, gan Pink Floyd birkas. Tāpēc es savos 55 gados maucu uz ausīm austiņas, lai mani neviens netraucē, un klausos šo Rodžera disku. Jā, tas tiešām ir labs. Nesen klausījos Gilmora On An Island. Abiem ir daudz kas kopīgs. Vienkārt, abi ir centušies ielikt mūzikā visu labāko no sevis, un ir meklējuši to pagātnē – tātad šad un tad citē paši sevi. Man – kā jau kādreizējam adiktam – tas liekās nedaudz kaitinoši, jo es gandrīz momentāni atpazīstu tās vietas, un dažreiz pat uzreiz varu pateikt, kur tas sastopams jau agrāk. Rodžers man patīk labāk – viņam ir tomēr vairāk fīlinga – vienmēr ir bijis tā vairāk kā Gilmoram. Tam, ka Deivids ir izcilāks mūziķis, manās acīs nav tik lielas nozīmes. Pink Floyd mūziku var salīdzināt ar pokeru, ko spēlē ar naudu nevis ar kārtīm – Pink Floyd spēlē ar noskaņām.

Tomēr vislielākā abu albumu līdzība ir tajā, ka tie ir nelaikā dzimuši – tie ir kā proud words on a dusty shelf.