Summertime – Janis Joplin

One of these mornings

You're gonna rise, rise up singing

Braucam uz Jūrmalu. Ingrīdas draudzene Zane mums ir izgādājuse biļetes uz Ineses Galantes mūzikas festivālu Summertime Dzintaru koncertzālē. Piekrītu pa daļai tikai tāpēc, ka nekad agrāk neesmu tur bijis. Tas ir, nekad neesmu bijis slavenajā koncertzālē, bet Jūrmalā gadus piecpadsmit.

Sakāpjam auto un pleijerī sāk skanēt Džoplinas Summertime versija. Vispār es esmu drusku pasists uz šo Geršvina gabalu. Kā kādreiz bērnībā es kolekcionēju House of the Rising Sun dažādu izpildītāju versijās, tad kādu laiku atpakaļ līdzīgi sāku kolekcionēt Summertime. Sākās tas ar nevainīgu ungāru simfoniskā orķestra versiju, bet pēc tam nāca visādas Ellas Ficdžeraldas, Billijas Holidejas un tā tālāk un tā joprojām. Tajā skaitā arī šīs Džoplinas psihedēliskās pārdomas par tēmu.

Labi apzinos, ka šovakar neko tādu dzirdēt nedabūšu, jo tiek plānots klasiskās mūzikas koncerts. Te uzreiz jāsaka, ka es esmu ar šo žanru uz „jūs”. Vienkārt, es no tā neko daudz nesaprotu. Otrkārt, man patīk klausīties atsevišķu instrumentu spēli, bet orķestri kā vienu veselumu es nespēju uztvert. Trešais – un galvenais – simfoniskie orķestri nereti spēlē notis, nevis mūziku. Ar to es domāju, ka nav jūtamas mūziķu emocijas un mākslas darba izpratne – gabals vienkārši tiek nospēlēts, kā tas ir pierakstīts, no sevis neko nepievienojot. Lai gan, iespējams, es maldos. Varbūt patiesībā emocijas, t.i. māksla ir, bet tā nav tik vienkārši saskatāma (saklausāma) tādiem primitīviem radījumiem, kāds esmu es.

Nu, nobraucam Jūrmalā, un pirmā sajūta ir, ka esi ieradies Krievijā. Visi runā krieviski, visapkārt tāds burkšķis un traļi-vaļi ka tikai turies. Paēdam azaidu kādā restorānā, kas ir stāvgrūdām pilns. Protams, ka apkārt ir dzirdama tikai krievu valoda. Tomēr viesmīles ir latvietes, kas beigās apjautājas, vai mēs ejam uz koncertu. Īsāk sakot, meitenes atstāja uz mani vispatīkamāko iespaidu.

Pate koncertzāle izskatās diezgan nožēlojami, un es labi saprotu Jaunā Viļņa organizatorus, kas apsver rīkot savu pasākumu kur citur. Vai tiešām smalkā Jūrmalas Dome nav spējīga ko darīt situācijas uzlabošanai? Ne jau tikai Jaunā Viļņa dēļ. Ir taču mums arī citas muzikālas tradīcijas, un galu galā koncertzāle kāpās pie jūras patiesībā ir fantastiski laba ideja. Pat tagad ir ļoti patīkami no vietām vērot ar vīnstīgām apaugušo priežu stumbrus un Jūrmalai tika raksturīgās koka ēkas fasādi.

Bet pa to laiku mūziķi ir sapulcējušies. Vēl uz skatuves ir nostājušās divas meitenes un viens onkulītis. Vienu no tām nevar nepazīt – tā ir Inese Galante. Viņa atklāj festivālu apsveikuma vārdus sakot četrās valodās (latviešu, krievu, angļu un vācu). Runā viņa pilnīgi bez kāda akcenta visās. Tikai uzkrīt, ka krievu valodā viņa kļūdaini pasaka, ka famiļija ir ģimene. Savādāk pa smuko. Otrā kundzīte ir festivāla organizētāja (dēvēta par festivāla motoriņu), un spēj runāt tikai trīs valodās, bet onkulītis – Jūrmalas mērs – divās. Interesanti, ka motoriņš pirms koncerta pirmās daļas smalki izstāsta, kas gaidāms un kas diriģēs; pirms otrās vien pasaka, kādas izmaiņas ir programmā (bet nepiesaka diriģentu, kas ir pamainījies), bet pirms trešās daļas neparādās vispār, atstādama lietas pašplūsmā.

Pirmajā daļā skan Hendelis. Es par viņu zinu tikai vienu lietu – tas nav kādreiz slavenais Rīgas Daugavas (vēlāk Dinamo) hokejists, un viņi nav pat radinieki. Mūzika mani ausij izklausās tāda kā barokāla – klavesīns, visādas taurītes utt. Sākumā skan uvertīra kādai operai, un tur uzkrītošo dominē viens salīdzinoši reti sastopams instruments – pagara stabule (līdzīga kā nelielas baznīciņas ērģeles stabule, kas vardarbīgi no turienes izplēsta), ko no sāniem pūš pa aptuveni sprīdi garu metāla caurulīti. Starpbrīdī satiekam Zani (viņa pate spēlē čellu), un noskaidrojam, ka tas ir fagots. Visai ērmīgs vārds. Man liekas, ka Bulgakova Meistarā un Margaritā arī kaut kas tāds bija sastopams.

No sākuma dzied Galante, bet pēc tam uz skatuves uznāk patukls onkulītis, un es nolemju, ka tam ir jābūt tenoram – tiem nereti ir tieksme uz aptaukošanos. Balss izrādās vēl krietni augstāka – es nezinu ko par to domāt. Vai tas būtu falsets? Balss skan kā sievietei, bet ļoti melodiski un spēcīgi. Pēdējais liek domāt, ka dziedātājs nav sieviete, bet atbildi, kas tad tas ir, tomēr nesniedz.

Otrajā daļā skan krievu mūzika. Galante ir šķīrusies no savas zilā kleitas, lai tagad parādītos vēl krāšņākā – sarkanā. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu pateikšu, ka trešajā daļā māksliniece uzstājās melnā (vai tumšā). Visi tērpi bija elegances kalngals (manās acīs), un vedina domāt, ka, ja ir kāda laimīga latviešu dziedātāja, tad tās ir Inese Galante, jo bez krāšņajiem tērpiem viņa vēl arī dievīgi dzied. Vislabāk man patika kāda dziesma, ko viņa dziedāja duetā ar vienu krievu operdziedātāju. Tā skanēja tik burvīgi, ka es pat piemirsu, ka atrodos klasiskās mūzikas koncertā, kur aplaudē vairāk pienākuma dēļ, nevis jūtu vai emociju pārņemti.

Pēdējā daļa bija atdota itāļiem un vāciešiem, un, jāsaka, man patika vismazāk. Pusstundu garais Vāgnera operas fragments man likās nedaudz nomācošs. Tomēr to visu atsvēra jautrais un bezrūpīgais gabals no Traviatas, ko nospēlēja uz bis koncerta izskaņā. Publika plaukšķina līdzi kājās stāvot – tas bija tik jauki!