Dienasgrāmata

I've got a little black book with my poems in Es bieži pie sevis atkārtoju frāzi no The Wall : I've got a small black book with my poems in . Kāpēc small , ja skaidri zināms, ka dziesmā ir little ? Loceklis viņu zina! Man galvā tā ir small black book . Smieklīgākais ir tas, ka man patiešām ir maza, mella grāmatiņa, ko es allaž nēsāju somā līdz. To grezno dīvains uzraksts THINK, un man patīk paņemt to rokā, lai ar smalko Parker pilteni (visaugstākās priekšniecības dāvana!) ierakstītu tur kādu glupību. Vienīgi dzejoļu tajā nava. Es nemīlu dzeju – esmu neparasti prozaisks tips. Lai nu dzeja paliek tiem, kas jūt dziļāk un savādāk vai arī „redz gaismu”. Protams, es nevaru apgalvot, ka iztieku bez dzejas pilnībā – tā mani piemeklē caur dziesmu tekstiem. Tomēr tā notiek salīdzinoši reti. Parasti es visu pirmām kārtām ļaujos mūzikai, vēlāk pamazām sāku identificēt dziesmas, un tikai pēc tam nolaižos līdz vārdiem. Sākumā liela nozīme ir arī skanējumam vai soundam . Tas var l

„ Ja ņe sprašivaju otkuda ti viļez! ” – brēc staršina pēc tam, kad viņam ir stādījies priekšā jaunkareivis Vilis Skuja. Dažkārt tomēr cilvēkiem liekās svarīgi no kurienes viņš ir izlīdis. Es, piemēram, esmu no 50-tajiem, un varbūt tieši tāpēc visu mūžu es neapzinīgi esmu vēlējies klausīties tieši 50-to (vai tā ap 50-to) gadu mūziku. Beigās paliku tik stulbs, ka nolēmu sastādīt to gadu dziesmu kompilāciju – tā teikt sirdij. Tomēr neviļus sačakarēju to lietu. Šāds pasākums ir jāveic uz sajūsmas viļņa, bet es šoreiz problēmu nolēmu risināt marksistiski – t.i., daudzkārt klausoties gabalus, meklējot tiem vizualizāciju Youtube un nodarbojoties ar tamlīdzīgām muļķībām. Īsāk sakot, es sacūkoju to pasākumu, bet man ir pretīgs paradums novadīt lietas do golam , un, lūk, te tas arī ira. Sixteen Tons – The Platters Basin Street Blues – The Mills Brothers The Green Door – Jim Lowe I Wished On The Moon – Billie Holiday It Don't Mean A Thing (If It Don&#

-     Cik labi ir nepiedzerties, un otrā dienā justies  labi  – saka Ingrīda. -    Jā, tā ir vecuma pazīme – es piekrītu. Vakar pēc sešu gadu prombūtnes pie mums atkal ciemojās Eva un Krišs – kopā ar savu atvasi – Kārli Andreju, vai Karlosu Andrea Siks-Sika (droši vien rakstāms ar „c”). Tie meksikāņu birokrātijas ceļi ir neizdibināmi. Droši vien kaut kā līdzīgi radās vārds Ostaps Suleimans Berta-Marija Bender-bejs. Nu, bērns pie tādām lietām jau nav vainīgs. Šādas aplamības pastrādā vecāki, birokrātija un baznīca kopistiski, lai vēlāk bērnam būtu ko atcerēties. Jaunietis gan izskatās aplam apmierināts ar dzīvi – viņu pat nesatrauc Latvijas „vasaras” stindzinošais pieskāriens. Savādāk viss ir kā senāk, tikai mēs visi – zināms, izņemot Krišu – esam palikuši vecāki, resnāki, grumbaināki, pat pelēkāki. Vienīgi Krišs kā tāds Dorians Grejs – nemainās ne locekļa . Tāpat savā skaļajā balsī runā visādus kalambūrus, un mums ir nedaudz jāiespringst, lai noskaņotos uz viņa viļņa. Īpaši

„ ...and there will be zero tolerance from my side. Zero! ” – ar šādiem vārdiem trakais brazīlietis nobeidz savu runu. Ar to viņš ir domājis savu attieksmi pret BCG pārkāpumiem, bet izskan tas tik asinskārīgi, ka uz mirkli man liekās, ka viņš tūlīt izvilks bārdas nazi un pārgriezīs kādam rīkli. Vai tikai viņš nemērķē uz mani? Es ātrumā domās izskrienu cauri visiem saviem noziegumiem pret Floridas Pensionāriem, t.i., korporācijas akciju turētājiem. Tomēr man nekas nenāk prātā, kādēļ man tagad vajadzētu mirt. Tas nomierina. Jā, tolerance ir sāpīgs temats. Nesen Spulgacītis ģīmjgrāmatā man aizrādīja vai, pareizāk sakot, vienkārši iemeta sejā, ka lai arī viņam esot slimas aknas, bet viņam esot ārkārtīgi augsts tolerances līmenis asinīs - atšķirībā no manis, kas neko prātīgāku nezina, kā tikai bārstīties ar apvainojumiem. Tas bija domāts par mūziku – es nebiju spējis valdīt savas emocijas un pateicis visu, ko es domāju, par kādu manis dikti nemīlētu mūziķi. Jā, es nekad neesmu pārāk r

Bienvenida la juana Tequila, sexo, marijuana. Atskanot vārdiem – tequila, sexo, marijuana – es saklausu no aizmugurējā beņķa tādu kā gārgšanu. Paskatos atpakaļ – ak pareizi! – tur taču sēž mūsu smalkais amerikāņu eksperts. Kompānijas webā informācijai par sevi viņš ir ievietojis bildi, kur ir tērpies viscaur ādās kā tāds sasodīts baikeris vai sadomazohists, un sēž vēl uz dīvaina aparāta – trīsriteņa un  emkas krustojuma. Kas ta’ šim atgadījies? Varbūt  arī ASV, līdzīgi kā PSRS, seksa nav? Kas tos ērmus var saprast... Vienu dienu viņi ir cilvēki ar visbrīvākajiem uzskatiem, bet nākamajā jau tādi atpakaļrāpuļi un liekuļi, ka atliek tikai pabrīnīties. Mans priekšnieks zināja stāstīt, ka šis pats jeņķis kādā konferencē esot visiem gribētājiem izdāļājis lielā bosa – Lū Gerstnera – grāmatu Who Says Elephants Can't Dance? ar personīgu parakstu. Autoriņš, tā teikt. Lai mazliet izklaidētu ceļabiedrus – bez jeņķa pie manis mašīnā sēž arī viens dānis – es sāku stāstīt, ka mēs

Mana pieeja tomēr ir aplama. Pareizāk būtu pētīt tikai to, kas mani patiešām interesē, bet, reiz tā darot, tiešām iziet visam secīgi cauri neizlaižot nevienu albumu, nevis tikai mēģināt atmiņās uzburt kaut kādas skaņu vīzijas vai vispār iztikt bez tā. Tas gan prasīs vairāk laika, bet nu un sūds ar to. Laiks allaž mums vai nu pietrūks, vai gluži otrādi – paliks pāri, bet nekad tā nebūs pietiekoši daudz, ja neiemācīšos būt pacietīgs un baudīt procesu. Tagad klausos Dekaela TOP 100. Pirmais albums ir Pink Floyd A Saucerful of Secrets . Es nezinu kādu apsvērumu vadīts, bet kādreiz es tulkoju to kā „Sauja noslēpumu”. Nu, bet vajag taču kaut ko tādu izdomāt! Es joprojām nezinu, kā būtu pareizi, jo „Šķīvītis noslēpumu” skan patiešām dumi. Noklausījos  A Saucerful of Secrets , bet nākamie ir Abbey Road un After the Gold Rush . Tos gan es pavisam nesen kā esmu klausījies, un liekās, ka tagad darīt to atkārtoti būtu aplam muļķīgi. Tad vēl iedomājos, ka es pat gribēdams nespētu iziet Deka

Apmēram 12 gadu vecumā brāļa krusttēvs – Tedonkolis – pasniedza man diezgan savādu dzimšanas dienas dāvanu – Rūdolfa Blaumaņa Kopotos Rakstus. Viņš mani paaicināja malā, un vēl kādu mirkli ko klāstīja par šo rakstnieku. Ja man būtu jāraksta Teda runas konspekts, tad tas sastāvētu tikai no viena teikuma – Rūdolfs Blaumanis ir pats latviskākais mūsu rakstnieks. Tedis bija milzu autoritāte man – viņš bija ceļotājs, alpīnists, nirējs, mednieks, fotogrāfs, kinoamatieris un vēl – pāri visam – vecpuisis. Mēs ar Jāni pratām to novērtēt, jo visās viesībās viņš bija gandrīz vienīgais cilvēks (ja neskaita mūsu vecvecākus), kas priekšroku deva mūsu , t.i., bērnu , nevis pieaugušo kompānijai. Varbūt gan, ka mums tā tikai likās, jo pieaugušie arvien ir bijuši neparasti slīpēti tipi. Jā, kad Tedis 40 gadu vecumā apprecējās, mēs ar Jāni jutāmies kā nodoti. Lai mazinātu šo vilšanās sajūtu, Tedis uzaicināja mūs abus kopā ar viņa jauno sievu Olitu ceļojumā pa Latviju. Mēs ceļamērķis bija Gaiziņ

Kāds mans darba kolēģis reiz izteica „viedu” domu. Visu laiku labākā mūzika ir sarakstīta 1983. gadā. Es paskatījos uz viņu un padomāju – bet viņš taču ir precīzi par 10 gadiem jaunāks par mani! Stulbākais ir tas, ka es līdzīgi biju domājis par 1973. gadu, kad iznāca visādas, manuprāt, labas lietas, piemēram, Dark Side of thr Moon , Houses of Holy , nu, vēl citu nemīlētais, bet no manis dievinātais Dr. Hook arī izlaida gluži pieklājīgu albumu Belly Up! , ja nemaldos. Tomēr tas viss, iespējams, ir vienkārši atkarīgs no vecuma. Iznāk, ka Ģirtam ir jābūt dzimušam kaut kad ap 1968. gadu. Viņa saraksts ir pilns ar 80-to mūziku, kuru, ja tā godīgi atzīstos, es pa lielāko tiesu nevaru ciest. Pat smagā metāla komandas, jo, paliekot vecākam, man šis žanrs ir mēreni noriebies. Led Zeppelin, Deep Purple vai Black Sabbath klausos vairāk tāpēc, ka tā ir mana jaunības mūzika. Nu, varbūt izņemot Led Zeppelin – tā tomēr ir un paliek vērtība pati par sevi, un viņus klausīties – tas ir vienkārši baud

Vemju es plašiem lokiem, vēl joprojām nespēdams noticēt, ka tas notiek ar mani. Jā, kādreiz tīņa gados, kad sanāca iedzert pāri mēram, tas nebija nekas ārkārtīgs – drīzāk norma. Un ne tikai man. Atceros kā Gunčains – lai viņam vieglas smiltis! – ieiet kādā sētā un bez īpašas piepūles laiž pāris metru tālumā tādu šalti, ka maz neliekas. Tas gan viņu nekavēja vienā mierā turpināt dzert. Jā, tas viss tad un ar zināmu iemeslu, bet kas tad tagad? Galīgi nedzēris jau arī es neesmu, bet tie 50 grami ruma, kurus izsūcu pie vakara gaitā pie TV, pilnīgi noteikti nevarētu būt par iemeslu šādam notikumam. Drīzāk tās būs vīnogas. Es vakarā nolopņīju veselu ķekaru, un acīmredzot tās nebūs bijušas pietiekami labi nomazgātas, un tā es būšu dabūjis šo triperi. Vispār jau tas ir šausmīgi negodīgi, ka lietas, kas tev vislabāk garšo, izrādās tavam orgānismam nevēlamas. Piemēram, vīnogas – tās man ir garšojušas vienmēr. Kādreiz bērnībā tie bija baigie svētki, kad senči nopirka pāris kilogramu šo ogu,