Dienasgrāmata

“Ceru, ka Jums klājas labi” – ar šādiem vārdiem vakar iesāku kādu vēstuli. Bet kā klājas man pašam? – pēkšņi iedomājos. Kaut kā ne pārāk. Jūtos kā 61 year old trash – kas es arī esmu. Katru dienu līst lietus, un es arvien dziļāk slīgstu trulā slinkumā. Vajadzētu izkustēties. Piemēram, uz šepti aizbraukt ar veļļuku. Diemžēl tādā slapjumā tas nav iespējams. Turklāt arī temperatūras ir zemas – man no šādiem pārbraucieniem metas aukstas kājas – vārda tiešā nozīmē. Beidzot laika prognoze ir padevusi cerību uz ļotnuju pogodu, un es šorīt uzmostos jau piecos – krietnu stundu pirms laika. Stundu tāpat vāļājos, Izklaidīgi šļūkājot pa Tīmekli, līdz mani acij – sorry , ausij – pēkšņi uzkrīt Onkuļa Toma gabals ar fantastiski precīzu nosaukumu – Cold, cold ground . Jā, šodien izbrauciens ar veļļuku droši vien sanāks pretty cool . Vispār mani tas neko daudz nebaida – t.i., ja neskaita manas aukstās kājas. Bet man pret to ir līdzeklis – high tech slēpošanas zeķes, ko ievelku savos smalkajos

Spring: Guilty – Nazareth Summer: Crocodile Rock – Elton John Fall: Ballad Of a Thin Man – Bob Dylan Most popular – 1. The Beatles, 2. Pink Floyd, 3. Aquarium, 4. Bob Dylan, 5. Devendra Banhart Tāds ir Spotify verdikts par mani. Gribas bļaut – “Nav tiesa!”, bet pret statistiku ņepoprjoš. Vienīgi varu atrunāties, ka Spotify aizņem augstākais 30% no tā, ko klausos. Ir taču vēl visi tie faili, tad vinils, CD un pat DVD. Patiesībā CD vieta ir ievērojama, jo, braucot ar mašīnu, klausos tikai tos, un tas – krati kā gribi – ir mazākais divas stundas dienā. Lai gan, sākot ar vasaru, līdz pat pagājušajai nedēļai samērā bieži braucu ar ričuku, un tad tas atkal ir tas pats nelaimīgais Spotify. Labi – kāda nozīme pārdzīvot – kā ir, tā ir. Es savā vienkāršībā biju iedomājies, ka bītlus klausos pārāk maz, Pink Floyd gandrīz vispār neklausos un tamlīdzīgi. Par Akvāriju lielu pārsteigumu nav, jo tieši šogad sacepu trīs šā mākslinieka izlasītes. Tas prasīja laiku un klausīšanos. Jā,

Tādas man nav – esmu neparasti veselīgs cilvēks. Manas teju vienīgās atmiņas slimošanas sakarā ir aklās zarnas operācija piecu gadu vecumā un vēl tas mirklis vājuma, kad es, izgājis no saunas, paģību. Un arī to es atceros galvenokārt tikai tāpēc, ka nekad agrāk nebiju vizinājies ar ātrās palīdzības mašīnu un pēc tam pāris stundu gulšņājis pieslēgts pie sistēmas. Vispār sistēma – tas tikai izklausās nopietni. Patiesībā nekā tāda tur nav. Tev piestiprina kaut kādus vadus un tad monitorā var redzēt visādas interesantas lietas – sirdspukstus, asinsspiedienu, un vēl šo to, par ko man nav īsti poņas. Jā, un paralēli tev vēnā pilina kaut kādu šķidrumu. Ir amizanti vērot, kā viena medmāsa pagriež krānu straujāk, bet pēc īsa brīsniņa cita to nogriež, lai dzīvības sula manī ieplūstu gausāk. Tomēr tas viss ir sūds. Mazākais, salīdzinājumā ar Viktora Freiberga grāmatiņā aprakstīto. Tagad, kad esmu to izlasījis – lai cik dīvaini pirmajā brīdī arī tas neliktos – es domāju par mūziku. Lieta tā

Pēdējā skrūve, zināms, nokrīt uz grīdas un paripo zem rakstāmgalda. Eh, ja tik vien tās bēdas – es nodomāju, un mēģinu nodabūt korpusa vāku. Tas uzreiz nepadodas. Tikai pēc tam, kad sāku to čakarēt ar skrūvgriezi, vāks pēkšņi viss atdarās, un es ieraugu savu CD/DVD atskaņotāju no iekšpuses. Tas ir, nevis pavisam no iekšpuses, bet tomēr daudz tuvāk nekā ikdienā. Tas verķis man ir samaitājies. It kā nekāda lielā skāde jau nav – šaibas es neesmu spēlējis gadus trīs vismaz. Tomēr tas ir kaut kā perversi, ja pie mana skaņā centra ir pieslēgta nefunkcionējoša iekārta. Tas tracina. Biju iedomājies, ka ieraudzīšu baigos putekļu vālus, izpūtīšu tos, un pēc tam moška viss atkal būs labi. Tomēr atskaņotāja iekšas ir apbrīnojami tīras, un, ja var tā teikt pat tehniku, pat smukas. Pieslēdzu to verķi pie strāvas, ielieku šaibu, un skatos, kas notiks. Tas draņķis vienkārši nespēj iegriezt disku! Sēc, perd un kratās, bet disks rotēt nesāk. Vai tam vispār ir jārotē? Bet kā gan citādi. Palīdzu ar p

Pirms sākt, atzīšos, ka man nav taisnība. Tā saku, lai izvairītos no nevajadzīgiem ķīviņiem, jo temats – XXI gadsimta populārā mūzika – man ir gluži svešs, un mani spriedumi par to, visticamāk, ir dīvaini. Tomēr punkts uz “i” ir jāuzliek – tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Lieta tāda, ka salīdzinoši nesen es izgāju cauri 1001 albumu sarakstam, kas jānoklausās, pirms tu atņirdzies. Biju nedaudz pārsteigts, ka grāmata izbeidzās pie 2005. gada pirmās puses. Es biju iedomājies, ka tā noteikti katru gadu automātiski atjaunojās ar jaunāko mūzikā. Bet ne tur ta bija, un tāpēc es pie sevis apņēmos, ka es kādreiz tos trūkstošos gadus “ кое-как от руки допишу ” – kā tajā slavenajā aņukā. Nu, lūk, talkā nāca draugi, t.i., Ainars, kas pagājušo vai aizpagājušo nedēļu ģīmjgrāmatā ieteica linku uz 100 XXI gadsimta labākajiem albumiem. Tas nāca tieši laikā. Es, cik nu mana nervu sistēma to ļauj, šos albumus arī noklausījos, un, lai no tā visa kaut kas arī paliktu prātā, atzīmēju arī tādus, kas man iepatikā

Kā man ir laimējies! Vispār gandrīz uzrakstījās – kā mums, latviešiem, ir laimējies, bet tad aptvēru, ka šis nav tas gadījums, bet par to vēlāk. Šorīt klausījos ziņas – ASV ir atvilkuši savus spēkus no Sīrijas, un tagad viņu vienīgie patiesi uzticamie sabiedrotie – kurdi – ir nodoti Erdoanam apēšanai. Tramps ANO sesijas laikā bija ticies ar Turcijas diktatoru un, pēc visa spriežot, vienojušies par “mazu biznesu”. Droši vien pret atbalstu savā pārvēlēšanas kampaņā Tramps būs nodevis sabiedrotos.  Varētu prasīt, kur tad tā mana laime? Vai tad es nemaz nejūtu līdzi kurdiem, kas cīnās par savas valsts atjaunošanu līdzīgi kā latvieši pavisam nesen? Atbilde ir pavisam vienkārša – latviešiem ir laimējies, ka Tramps nenāca pie varas kaut kad 80tajos. Tad viņš 100 reizes būtu paspējis pārdot mūs, latviešus, ar visiem paltrakiem. Arī tagad, protams, tas ir ļoti ticams scenārijs, bet, paldies Dievam, bez ASV vēl eksistē citas NATO valstis, kas to nepieļaus. Varētu vaicāt, kāpēc tikai m

Vējstiklā triecas slapjš sniegs, mašīna laužas cauri aklai tumsai, un man vairāk nekā jebkad agrāk šķiet, ka mēs vienkārši esam nojūgušies – mēs tādā laikā braucam sēnēs. Tas taču ir stulbuma kalngals! Kāpēc mēs nevarējām braukt vakar, kad laiks arī bija tāds pavēss, bet nekas nekrita uz galvas? Es labi zinu kāpēc – mūs aizturēja kārtējā avārija kanalizācijā. Ja tā aizsērē, un smirdīgais ūdens sēž izlietnē un nekur prom netaisās, tad kalendārā var arī neskatīties – tā ir sestdiena. Dabūt santehniķus sestdienā ir praktiski neiespējami, un tie, kas ir dabonami, protams, diktē cenas. “Sestdiena – eto raz. Mežaparks – eto dva. Vajag tūlīt? – eto tri”, apmēram tā darbojas skaitītājs meistaru smadzenēs. Beigās tomēr atrodas viens “Master of Reality” iztīra tās sasodītās trubas. Bet tas viss vakar. Šodien braucam uz mežu – tā kā sēņot, tā kā fotografēt. Tas, ka sēņu nebūs, man šķiet pašsaprotami – ne jau pirmo reizi šogad mēģinām pie tām tikt. Tas, ka nevarēsim fotografēt, tomēr nepatīk

Nezinu, kā ir ar kanādiešiem, bet tādu amerikāņu, kas regulāri brauc uz Eiropu (Parīzi vai kādu citu vietu), nav nemaz tik daudz. Tomēr šis maģiskais vārds iedveš viņos bijību un pārliecību, ka tur noteikti ir forši, ja jau tik daudziem tur patīk. Par Parīzi, kuras vairs nav. Jā, es nekad neesmu tur bijis, un visi mani iespaidi saistās ar Simenona, Hemingveja vai vēl ievērojami senāku rakstnieku aprakstiem. Viņu sajūtas, iespējams, vairs nav piedzīvojamas, un tās tur meklēt droši vien ir bezjēdzīgi. Kas mani kavē apmeklēt Parīzi (tāpat kā daudzas citas leģendāras lielpilsētas)? Iemesli ir vairāki. Vienkārt, automašīnas. Jā, tas var izklausīties smieklīgi, bet mani kaitina bezgalīgās auto plūsmas visos virzienos, ne pārāk tīrais gaiss un ar noparkotiem auto “piesārņotās” ielu malas, kas neļauj novērtēt to skaistumu un patieso izskatu. Mūsdienās tā tas diemžēl ir visur, un tas ir ārkārtīgi bēdīgi. Protams, var teikt, ka populārākajās tūristu apskates vietās mašīnas novietot ir

Es gandrīz neko nezinu par Grētu. Ja sociālajos tīklos neplosītos tādi kā Spulgacītis, varbūt šī meitene vispār paslīdētu garām manai uzmanībai. Lai gan nē. Drīzāk es paliktu pie savas pārliecības, kāda man tā bija pavisam nesen. Un tā ir – es ciest nevaru kampaņas. Tad visi it kā mobilizējas uz kaut ko, sāk drudžaini darboties, dažkārt novedot sevi teju vai līdz histērijai, bet šī darbošanās parasti nav ilgtspējīga un nedod gaidītos rezultātus. Tāpēc es dodu priekšroku pārdomātai, ilgtermiņa darbībai. Troksnis ap Grētu šķiet tieši tāds – cilvēki sadalās piekritējos un nīdējos, visādi plosās un ālējās. Spulgacītis, piemēram, paziņoja, ka atdraugos katru, kas uzdrošināsies iestāties par meiteni. Tas radīja manī neizpratni, un es sāku interesēties par ko stāsts. Bet stāsts ir vecais – cilvēce ir aptrakusi no pieejamā resursu daudzuma un, kā mēdz teikt krievi - с жиру бесится . Neatceros vairs kurš tas bija, kas vēl pagājušā gadsimta 70tajos pateica, ka cilvēki uz Zemes uzvedas, kā

Товарищи, я хочу поднять вопрос о старческом маразме. Дело зашло слишком далеко. Вчера, на похоронах товарища Косыгина... кстати, где он? Manu, ka sākas. Vakar vieglu sirdi iemetu somā kompi, un labā noskaņojumā braucu uz darbu. Viss bija brīnišķīgi – biksēs man pavisam jauns un nelietots pampers, t.i., man kājās ir jaunās pļūtenes ar polsterējumu, un mani vairs nebaida ceļa grambas. Galvā tikko par dārgu naudu pirkta ķivere – tātad smadzenes, dārgākais, kas man atlicis, ir drošībā. Piepaceltā noskaņojumā ierodos darbā, pieslēdzu kompi, un nevaru saprast, kāpēc man uz lielā monitora rēgojas tā pati bilde, kas laptopā. Tad sāku pētīt, kompja sānus un atklāju, ka tam ir virkne portu, par kuriem es iepriekš biju domājis, ka tur tādu nav. Citādāk kāpēc gan es lietoju divus perehodņikus – vienu ārējam ekrānam, bet otru tīklam? Nesaprotu. Un tajā brīdī man gluži kā Lāčplēsim Pumpura slavenajā eposā “zvīņas nokrita no acīm”. Izrādās, ka es esmu sajaucis datorus; steigā paķēris veco

Par ekofašistu (nule kā pievienoju šo vārdu tēzauram; līdzās “liberasts”) es kļuvu pirms gadiem trīs. Ģīmjgrāmatā pavīdēja ieraksts, ka visā pasaulē iznīkst bites. Mani tas satrauca divi iemeslu dēļ. Vienkārt, kaut kur biju dzirdējis, ka bites esot dikti noderīgas ziedu apputeksnēšanai; otrkārt, man nenormāli garšo medus. Es nespēju iedomāties rītu, kad pie mellas kafijas nepiegrauztu karoti medus. Jā, jā, tieši nepiegrauztu, jo man garšo sacukurojies medus. Turklāt jau labi sen. Manuprāt, es vēl negāju skolā, kad jau mēdzu paslepus nokāpt pagrabā, lai izzvejotu no plaukta kādu medus burku. Uznesis to augšā, es steidzu pirmais noēst balto medus kārtiņu, kas parasti nostājas tās augšā, kamēr tā vēl bija salta – tāda man tā garšoja vislabāk. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas medu karsē. Pat dziesmās taču tiek dziedāts “salds kā medus, auksts kā ledus”. Jā, tā ir teiksmaina bauda, un to pārspēj tikai medus ēšana no šūnām – tieši no rāmīša. Te man jāatzīstas, ka vislabāk man garšo vēl

Pirmie metri vienmēr ir tie sāpīgākie. Šķiet, ka tevi lēnām sēdina uz mieta. Tomēr, jau apbraucot stūri, šī sajūta izzūd – pakaļa acīmredzot pielāgojas. Varbūt tomēr vajadzētu meklēt tās speciālās velo pļūtenes? Bet vai tas ko dos? Manam ričukam ir parasts, plats sēdeklis, bet velobikses ir domātas tam zirga orgānam līdzīgajam, ar kādu parasti brauc sportisti. Vēlāk izdomāšu – kad pirkšu ķiveri – es laiski nolemju, un pievēršos brauciena izbaudīšanai. Vispār tas ir baigais kaifs mīties uz darbu ar ričuku tik brīnišķīgā rītā kā šis. Pretvēja nekāda, saule spīd, bet neko karsts arī vēl nav; koki met patīkamu ēnu. Veloceliņš ir gluds, un es minu pedāļus nesteidzīgi – kurp gan man steigties? Es tāpat šeptē būšu kādas 15 minūtes pirms deviņiem, ko es nosacīti uzskatu par darba laika sākumu.   Sasniedzu pirmo lielāko “gājēju pārbrauktuvi”, un atvieglots pamanu, ka večuks pāri ielai ir iedomājies piespiest pogu, un tagad luksoforā ir iededzies zaļais. Droši rullēju pāri ielai, bet

Nu, bet labi, ka mums ir sievas. Tās neko negrib zināt par dzīves biedru ambīcijām, “klikšķiem”, “zaskokiem”, utt. Viņas vienkārši izbauda brīnumjauko vakaru Uģa vasaras mājā Ozolkalnos. Neievēro, kā vīriešu kārtas viesi cenšas izrādīties – re, cik es esmu kruts , kā es protu. Šajā kompānijā nedaudz dīvaina izskatās Inese, kas uzvedas līdzīgi kā stiprā dzimuma pārstāvji, bet vienlaicīgi it kā “ietur distanci” – Uģis un Sergejs taču ir viņas bijušie priekšnieki, bet Ēriks pašreizējais šefs. Man pašam ir grūti iesaistīties viņu sarunās, jo es, kā parasti pēdējā laikā, pie sevis nomokos ar veco, stulbo jautājumu no “Murkšķa dienas” - на что ты тратишь вечность? Šis ir jautājumus, ko es parasti adresēju sev, bet šādās dīvainās sanākšanās tikpat labi iedomājos, kā uz to atbildētu mani galda biedri. Ar Uģi ir puslīdz skaidrs – viņa darbīgā daba neļauj viņam sēdēt rokas klēpī salikušam. Viņš ir iesaistījies šajā Ozolkalnu projektā, kas, manuprāt, izdosies spīdoši. Uģa vienīgā prob

Gandrīz visas nopietnākās pārmaiņas manā dzīvē notiek skopuma dēļ. Tā pirms gadiem 20 es atmetu smēķēšanu. Izrēķināju, ka par to naudu es varu aizbraukt uz Alpiem un veselu nedēļu slēpot. Pēc tam atmest vairs nebija grūti. Tagad es esmu kļuvis par fanātisku zobu kopēju. Arī skopuma dēļ, jo protēzists maksā ellīgi dārgi. Kopšanai izmantoju visādus palīglīdzekļus - diegu, bakstīkļus, īpašas un parastas zobu sukas. Un tā es rītos un vakaros ņemos ne pa jokam. Cits padomātu – vai nav par vēlu dzert Boržomi? Īstu zobu skaits man ir niecīgs, bet tādu, kuriem nav izņemts nervs – neviena. Dabā gan to ir pagrūti pamanīt, jo es kādreiz uz smalkās profesores jautājumu (viņa man čiņīja zobus) pateicu, ka vēlos lai porcelāna kronīši būtu pēc iespējas tumšākā krāsā. Tas izsauca plašāku diskusiju, bet, tā kā es piedraudēju, ka nemaksāšu par koši baltiem zobiem, tad stomatoloģiskajam stāfam nācās padoties. Rezultātā neviena pērkama sieviete nevar pateikt, ka zobi man nav paša. Kad

Šodien beidzot noskaidroju, ka esmu 3. šķiras rakstnieks. Un tas vēl ir labi, jo vēl jau ir arī pārējie – tie, kuru darbi ir noraidīti. Kas tad īsti ir 3. šķira? Tādi, kuriem izsaka pateicību par cenšanos, un tikai. Ja turpināsi baigi centsties, tad varbūt tavu darbu pat beigās pieņems. Bet šobrīd – ja daudz muldēsi žūrijai pretī, tad tev atgādinās, ka tevis rakstītais ir banalitāte. Lai gan varbūt vēl apvainojošāka ir piezīme, ka tavu darbu vienkārši neatceras. Tas nozīmē, ka tā tiešām arī ir banalitāte. Es nezinu kāpēc, bet Latvijas Mediju organizētais konkurss man liekas kaitinošs. Vienkārt, jau “īsto rakstnieku” – tie, kuri ir žūrijā, aizbildinošā laipnība. Tad vēl šī kompānija, kas pārsvarā sastāv no pašapmierinātām kundzītēm, kas plūc uzvarētāja laurus jau ne pirmo gadu. Varbūt viņas tiešām ir ģeniālas rakstnieces, bet es nespēju pat sadūšoties izlasīt viņu darbus? Loceklis viņu zina. Man šķiet, ka latviešu literatūrā vispār ir ārkārtīgi maz darbu, kas mani spēj aizraut. J

Stulbums mani piemeklēja, braucot auto. Es, kā jau ierasts no rītiem, klausījos nevis mūziku, bet gan BBC. Šodien tas notika vēlāk nekā parasti, jo no rīta biju pie zobārsta. Radio diktors intervēja kādu gudrīti izglītības jautājumos. Pēdējais žēlojās, ka skolā māca visu, tikai ne to, kas dzīvē ir noderīgs. Un tad tas notika. Es paliku stulbs. Līdz šim ne klausoties radio Baltkom krieviski, ne pļāpājot ar draugiem, pat satiekot Izglītības ministri, man nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu spriest, kas būtu jāmāca bērniem skolā. Es vienkārši esmu ķomka šajā jautājumā. Tas gan netraucē mani ar interesi sekot tam, ko stāsta citi. Dažam patīk padomju laiku izglītības sistēma, cits vēlas ieviest Somijas modeli, kur bērni paši izlemjot, ko grib mācīties (ja vispār grib). Korejieši visu vēloties darīt Tīmeklī – arī mācīties. Man pašam nav noteikta viedokļa. Bet šodien es iztēlojos, ko es būtu gribējis apgūt pamatskolā un vidusskolā, ja man būtu iespēja izvēlēties. Protams, ir j

Dzirdu troksni blakus istabā, un es izslēdzu planšeti. Durvis paveras, un man liekas, ka sievasmāte ir ienākusi istabā, un tagad klusi stāv man aiz galvas. Velns! Es neesmu noņēmis brilles, un viņa tagad, droši vien, brīnās, kāpēc znotiņš guļ ar brillēm uz acīm. It kā jau tam nebūtu lielas nozīmes, bet man baigi negribas nakts vidū ieslīgt plašākā diskusijā, kas noteikti uzmodinās arī Ingrīdu – patlaban viņa ir iemigusi, elpo mierīgi, un viss ir labi. Runāšana ir sievasmātes lielākā nelaime – viņa nespēj paklusēt ne mirkli. Labi, ka vismaz tagad viņa nesaka kā citreiz – “es te klusi iziešu cauri, lai jūs neuzmodinātu”. Viņa tikai kaut ko nomurmina par suņiem, kas guļ ārā uz lieveņa. Tad viņa kursē tālāk uz tualeti. Vispār man patīk būt Lielvārdē – vienīgajā mājā, kas ir mana, jo tā stāv rakstīts zemesgrāmatā. Dabā situācija ir citādāka – tur dzīvo Ingrīdas mamma. Agrāk arī tētiņš, bet viņš šogad преставился , kā saka krievi. Es pats esmu šeit reti, bet pārguļu labi ja reizi vai

It was the year of the Beatles It was the year of the Stones... Liekas, ka nākamais gads NBA būs kaut kas neiedomājams. Kad klubi viens pēc otra spēlē "all-in" – tas ir vienkārši neiedomājami! Pirmie, manuprāt, bija Dallasa, kas agresīvi pievāca KP. Tiešām nezinu, kas no tā iznāks, bet ceru... Tā gribas redzēt, ka Eiropas duo , iekabinās visiem. Porziņģis kopā ar Dončiču. Neilgi pirms šī trade , es kaut kādā vietnē nokomentēju, ka KP ideālais klubs būtu Dallasa, jo 1) Dončičs, 2) viņi zina, kā izmantot garu PF (Dirks) 3) TX nodokļu slogs ir ievērojami zemāks, un tāpēc liepājniekam tas būtu papildus izdevīgi. Biju šokā, kad drīz vien KP tiešām piezemējās Dallasās – es nespēju noticēt, ka Ņujorka atteiksies no viņa. Tomēr tā notika. Un vēl atklājās dīvainas, nesaprotamas lietas, par kurām es labprāt aizmirstu. Tomēr es ticu, ka šī pasaka ir ar laimīgām beigām, un nākamgad mēs vērosim brīnišķīgu basketbolu Mavs izpildījumā. Nākamais, kas satricināja līgu bija N

Kobzons, Magamajevs... vēl kaut kāds Bojarskis. Pugačova, kuru visi apbrīno. Man riebjas viņi visi. Jo viņi dzied krieviski, bet krievi... Turklāt viņi ir atzīti Maskavā – tātad ir pretīgā brežņeviskā režīma akceptēti. Nē, ar tādiem man nav pa ceļam. Tā, vai apmēram tā, es domāju par visiem krievu estrādes mūzika – citas jau nebija. Un neko negribēju par viņiem zināt. Līdz reiz kaut kad 80to otrajā pusē izdzirdēju Grebenščikovu un sapratu – arī starp krieviem ir īsti veči. Tomēr globāli manos uzskatos maz kas mainījās, jo es biju pārāk aizņemts ar citām lietām mūzikā, kuras mani interesēja čum vairāk nekā kaimiņzemes čaļu centieni. Līdz 90tajos gluži nejauši uzdūros meitas atstātiem download-iem uz kompja – tas bija Kino. “Aiz nav ko darīt” uzklikšķināju uz vienu, un dziesma man acumirklī iepatikās – tā bija Pačka Cigaret. Godīgi sakot, vēl tagad man liekas, ka tā ir Coja labākā. Iespējams tāpēc, ka es iedomājos, ka tā stāsta par čaļiem, kas sēžas lidmašīnā, lai dotos karot

Bijām uz kino vasaras vidū. Jo ir filmas, kuras baudāmas tikai uz lielā ekrāna ar pilnu “dolbī sebja soraund”. Rocketman , protams, ir viena no tādām. Šķiet, tagad ir modē uzņemt filmas par slavenībām, cik patiesībā viņiem ir grūta dzīve. Nesen par Fredi un Queen, bet tagad par Eltonu. Aprēķins ir vienkāršs – dzirdot lielos superhitus cilvēki tos zemapziņā “pieplusē” filmai, un tā, apvienojot filmu ar “seno gadsimtu slavu” (desmitgažu, laikam, būs pareizāk), tiek iegūts vēlamais rezultāts. Uz mani šis mehānisms iedarbojas nevainojami – ja mūzika man ir mīļa, tad emocijas manī mutuļot mutuļo. Citādāk tas bija kādai meičai, kas sēdēja netālu no mums. Kad popkorns un alus bija beidzies, viņa filmas vidū vienkārši “pacēla asti” un notinās. Jā, man filma patika. Turklāt labāk par to, kas bija par Queen. Ja filma par Fredi bija tāda kā pa pusei doķene, tad šeit autori nepūlējās tuvināties kaut kādam faktoloģiskam fonam, bet gan mēģināja nodot sajūtas. Manuprāt, viņiem izdevās. Īpaši e

Atkal lasu Bredberiju. Nu nav viņš mans mīļākais autors! Parasti viņa gabalu ideja ir salīdzinoši vienkārša – ir slikti, bet būs vēl sliktāk. Izņēmums ir “Pieneņu vīns”. Man, kā jau normālam alkoholiķim, šāds nosaukums liekas ļoti tuvs, pat mīļš. Patiesībā esmu pat baudījis pieneņu vīnu – kaut kad armijas laikā, kad pie Ērmanīša atbrauca viņa radītājs un vēl kāds rads vai draugs pēdējam. Tam tad arī bija līdzi visādi brīnumi. Bez kūpinātiem lašiem, butēm un tamlīdzīgām nelietībām, kas Padlatvijā likās kā kulinārisko sapņu augstākais piepildījums (un tik kvalitatīvā izpildījumā joprojām liek saskriet mutē siekalām) tur vēl bija vairāki pašdarināti “vīni”. Pēdiņas lietoju tāpēc, ka tie bija dažādu augļu un ogu raudzējumi, kam tieša sakara ar vīnu nav. Tomēr tie visi bija garšīgi un arī apskurbt no tiem varēja gluži labi. Piedzerties gan nē, jo tik daudz šāda veida šķidruma uzņemt ir pagrūti – man vienkārši pietrūktu tam entuziasma un labās gribas. Pieneņu vīns neko daudz neizcēlās cit

Tikšanās ar bijušajiem klasesbiedriem – tajā vienmēr ir kaut kas satraucošs. Nezinu tieši kas, bet, ejot uz šādu tusiņu, es vienmēr jūtos tā – nedaudz uzvilcies. Kopumā var teikt, ka tā ir gandrīz patīkama sajūta. Jo ar katru dienu paliek arvien mazāk lietu, kas cilvēku jelkādā veidā uzbudina. Satiekot “vecās sejas” vienmēr gribas izskatīties pa kapeiku štramākam un krutākam nekā patiesībā esi. Šoreiz sen neredzētais feiss bija Jānis Šīrons. Skolas laikā viņš mani neko daudz neinteresēja. Bija tāds gara auguma tips, kas sēdēja pēdējā solā. Mana vienīgā fizikālā saskarsme ar viņu bija 1. klases pašā sākumā, kad kaut kāda iemesla dēļ par kaut ko plēsāmies. Lai likvidētu pretinieka auguma priekšrocības, toreiz es ar vienu atspiedos pret palodzi, bet ar otru pret solu un ar abām kājām iespēru Jānim pa krūtīm. Viņam tas likās tik negodīgi, ka viņš ilgi necēlās augšā – it kā būtu kā īpaši traumēts. Laikam gaidīja skolotājas iejaukšanos, bet, tā kā nevienas tuvumā nebija, šī epizode

*** Iemetu vidēji tālu, nedaudz pievelku brīvo auklu, un pludiņš, protams, uz mirkli iesēžas dziļāk. Es gaidu, kad tas pacelsies parastajā stāvoklī, bet tā nenotiek – tieši pretēji, tas lēnām slīd arvien zemāk. Mirkli prātoju, cik šī kustība ir pastāvīga un tad asi piecērtu. Izbaudu stiklšķiedras kāda elastīgumu un cik patīkami stingrs ir šis piecirtiens. Tad lēnām sāku vilkt. Aukla mētājas te pa labi, te pa kreisi, un es jau pamanu spožus zivs sānus. Mirkli vēlāk tā jau ir tīkliņā. Un tā reizes desmit no vietas, un es jau sāku prātot, cik daudz vietas ir tīkliņā un cik daudz mēs spējam apēst. Tad tiek nolemts lielās raudas, kas ir patiesi monstrālas, neēst tūlīt, bet sasaldēt ziemai. Turpina ķerties vienlaidus labi, un es pieķeru sevi, ka man labāk patīk vērot, kā to dara Ingrīda, nevis ņemties pašam. Cik tad cilvēkam vajag pilnai laimei? Pāris reižu izjust baudu, noķerot labu zivi. Vēlāk viss ir viena atkārtošanās. Latgale. Makšķerējam baltās zivis. *** Zemenēm šķīvī vēl

Ir jautājumi, no kuriem gribas bēgt pa gabalu. Viens no tiem – antisemītisms Latvijā. Vai tāds vispār eksistē? Domāju, ka noteikti. Pietiek kaut vai palasīt dīvainos komentārus Delfos par Egilu Levitu kā Valsts Prezidenta kandidātu. Nereti tie ir tieši riebīgi un klaji antisemītiski. Vai man pašam arī kaut kādā veidā piemīt antisemītisms? Lai atbildētu uz šo jautājumu, sāku atcerēties visu, ko zinu par ebrejiem – gan Latvijā, gan citur pasaulē. Zurofs no Vīzentāla centra savulaik (un droši vien arī tagad) cenšas attēlot visus latviešu kā antisemītus, bet Latvijas valsti – kā holokausta vaininieku. Godīgi sakot, es nekad neesmu pūlējies izglītoties šajā jautājumā. Paļaujos tikai uz to, ko man ir stāstījuši tēvs un vectēvs (kā zināms, neobjektīvāks viedoklis nav iespējams). Latvijas laikā, t.i., 30tajos Ulmaņa režīms tiešām esot bijis ebrejiem nedraudzīgs. Vadonis ir centies visādos veidos nodot saimnieciskas lietas latviešu rokās, un nereti cietēji bija ebreju uzņēmēji un kom