Dienasgrāmata

Man bija sapnis. Pagāšnakt. Tas bija sapnis-kinofilma, t.i., tas bija trešajā personā. Tā galvenais varonis bija kāds otršķirīgs noziedznieks, kas bija notiesāts par kaut ko nenozīmīgu, un soda izciešanai bija nosūtīts uz Salu, kur tika izmēģināta īpaša probācijas metode, kas balstījās uz jaunu metodiku – mīlestību. Kāds gudrinieks bija atklājis, ka noziedznieku uzvest uz patiesības ceļa var tikai ar mīlestības palīdzību. Vecā sodu metode – cietums-katorga-karātavas nestrādāja. Tas ir, tā strādāja tajā nozīmē, ka noziedznieki tika sodīti, bet tie pēc tam nekļuva par cilvēkiem. Kā jau kura katra lieta pie amerikāņiem, arī šis pasākums, t.i., "mīlestības probācija" filmā ir uzlikta uz saimnieciska aprēķina. Par izmēģinājumu trusīšiem tiek izmantoti noziedznieki, kuri varētu būt iedzīvojušies lielās summās, kuras tiesībsargājošajām institūcijām nav izdevies atgūt. Mūsu varonis, zināms, šim kritērijam nekvalificējas – šeit viņu ir plānots izmantot kā mānekli, t.i., kā otro

-         “... bet, ja arī otrā sieva nomirst, tad trešo sievu ņem latvieti.” – vecs žīds māca savu dēlu. -         “Kāpēc?” -         “Bet kas kops tavu kapiņu?” Vadoties pēc šādas loģikas, par sievu vajadzētu ņemt korporācijas biedreni. Kāpēc? Bet kurš tad smuki dziedās tavās bērēs? Patiesībā runa gan vairāk ir par emocijām, nekā par skaistumu. Ceremonijas sākumā tiek dziedātas pasūtītās dziesmas, kuras izpilda kāda profesionāla māksliniece, kas ir novietojusies kaut kur virs mūsu galvām. Pārējie paklusu velk līdzi – visiem ir izdalītas lapiņas ar notīm un vārdiem. Vienīgi man aiz muguras stāvošais dzied ne pārāk skaļi, bet neparasti skaistā balsī. Tam vajadzētu būt pašam Sproģim, bet kauns grozīties, lai pārliecinātos. Dziesma kopumā skan labi, tomēr, ja neskaita tenoru man aiz muguras, dziedājumam pietrūkst sirsnības. Toties korpolenēm – ja drīkst tā viņas godāt – dziesma nāk no sirds, un notiek tas, pret ko es jau vairs necīnos – man acīs saskrien asaras. Vispār šī

Slinkums. Mani tas pārņem visu, neatstājot vietas vairs nekam – negribas lasīt, rakstīt, pat klausīties jaunas lietas. Iekopēju savā debilajā telefonā “rezerves albumus” – t.i., tos, kuriem nav atradusies vieta manā TOP 100, bet kurus allaž gribas turēt pa rokai. Ideja veidot šādu folderi radās, kad nevarēju saprast, kurus divus albumus ievietot savā TOP 100 no Led Zeppelin. Bet ko darīt ar atlikušajiem, kuri lielāko tiesu nav ne par kapeiku sliktāki? Tā izveidojās šī rezerve, kur drīz iegūla arī visi Pink Floyd, The Beatles, Toms Veitss, Bobs Dilans, Pols Saimons, utt. Turpat savas “mūža mājas” atrod albumi, kas vardarbīgi ir izspiesti no mana TOP 100, jo visu laiku nāk klāt jaunas lietas. Tomēr arī vecās pazaudēt nevēlos. Tagad izbaudu šos, un tas man atgādina tos tālos, laimīgos laikus, kad es vēl klausījos maģi. Tā kā pašu mīļāko mūziku centos lietot retāk, lai man tā neapniktu, tad šie Nr.2 albumi man bija kā dienišķā maize. Vispār jau tā ir kaifīga nodarbe slinkam cilvēkam,