Es būšu laimīgs.
The Tennessee Stud was long and lean The color of the sun and his eyes were green He had the nerve and he had the blood There never was a horse like Tennessee Stud Es nezinu no kurienes un kāpēc, bet brīžam mani pārņem nenormāli emociju uzplūdi. Patiesībā nevis brīžam, bet gan klausoties muzonu. Vienīgi, ka nespēju prognozēt, kad ar mani tā notiks. Šorīt, klausoties Džoniju Kešu. It kā prasts stāsts par kovboju un viņa zirgu, bet tad man ienāk prātā, ka cilvēka un dzīvnieka draudzība ir daudz ciešāka un, galvenais, patiesāka par līdzīgām jūtām starp cilvēkiem. Tad vēl iedomājos par Džoniju, kas vienatnē ar ģitāru strādā pie savām dziesmām. Viņš vairs nav jauns, un publika viņu ir sākusi piemirst. Bet viņš nepadodas un strādā pie šā albuma, kas vēlāk izrādās viens no Keša labākajiem. Kaut man būtu tāds spīts un, pats galvenais, spējas un talants! Un acīs man ir sariesušās asaras. Es savā dzīvē gaidu starta šāvienu, t.i., kad mani vienreiz patrieks no darba, un es, uzspļ