Dienasgrāmata

 Kaijas klaigā tik nejēdzīgi skaļi, ka es pamostos. Klusums. Laikam būšu to nosapņojis – es nīgri nodomāju. Droši vien ir baigi agrs – istaba grimst krēslā. Paskatos pulkstenī – nē, jau ceturksnis pāri pieciem; tātad pavisam mierīgi varu celties. Istabā nav gaišāks tāpēc, ka laiks ir apmācies. Atveru durvis un nopriecājos, ka ārā tomēr ir par kapeiku vēsāks nekā istabā. Rīts ir miglains, bet tā nav auksta migla, kādā nomaldījās ezītis. Gaiss šķiet siltu ūdens putekļu pārpilns, un globālā sajūta ir, ka es nevis eju, bet peldu tiem cauri.

  Bieži šie divi vārdi ir dzirdēti kopā. Visdažādākajās kombinācijās. Bailes no nezināmā, bailes no slimības, nāves bailes – galu galā. Nemaz nerunājot par bailēm no čipošanas vai bailēm nākamajā rītā pamosties ķirzakas veidolā, ko pat Stepaņenko skūpsts nespēs noņemt. Un kur tad vēl Bils Geits (kāpēc ne Soross?), kas grib kontrolēt visus un visu. Nemaz nerunājot par alkatīgajiem medicīnas masku ražotājiem, kas savas peļņas dēļ ir gatavi apturēt pasauli. Īsāk sakot, kur vien skaties – bailes, bailes, bailes. Godīgi sakot, es arī neesmu brīvs no tām. Vienīgi man tās ir tādas – kā lai to pasaka – neloģiskas. Es ne tik daudz baidos palikt “ne tāds, kāds es esmu” – manuprāt, tas ar mums tāpat notiek katru dienu – mēs maināmies. Tāpat es īsti nebaidos nāves, jo savos 60, šķiet, esmu vēl par jaunu, lai spētu noticēt, ka dzīve vienā jaukā dienā beigsies. Bet varbūt ir tieši otrādi? Ja jau 60 gadu viss ir gājis gludi, kāpēc lai te kas mainītos? Nē, manas bailes ir man tik neraksturīgas, ci

 Tā es esmu pieradis runāt ar saviem suņiem – ar autoritāti. Tas, ka es pats esmu tas, kurš nav iemācījis, mani īpaši nekrata. Jo vienīgais, ko es patiešām protu, ir runāt ar suņiem ar pārliecību, priekšnieka balsī. Kā nekā es esmu beidzis divas suņu skolas, vienu pat ar izcilību; un sirdī jūtos počķī kinologs.   Vispār sen bija tas laiks, kas sunim bija jāmāca lēkt pāri barjerām, staigāt pa baļķi, kāpnēm, un, protams, arī paklausīt. Tagad man pietiek, ja suns puslīdz godīgi uzvedas, kad staigāju pa mežu. Nebrūk virsū cilvēkiem, riteņbraucējiem, kā arī tiem, kas pārvietojas ar dažādiem alternatīviem satiksmes līdzekļiem – skrituļslidām, skrejdēļiem, pašripjiem, un – kā viņus tagad pareizi sauc? – stāvdrāžiem? Nu, un lai prot atšķirt suņus. Ja tie ir pie pavadas, tad virsū neskriet, lai izaicinātu viņus uz rotaļu. To var darīt ar tiem, kas ir savā vaļā un gatavi dauzīties. To visu Nella ir iemācījusies. Varbūt vēl derētu nevajāt meža zvērus, bet tas praktiski nav iemācāms. Ja Nellai p