Dienasgrāmata

Well there's one thing you can't lose It's that feel Night on Earth, 1992 Apmēram reizi gadā noskatos arī šo filmu – līdzīgi kā ar citiem klasiķiem. Kaifs ta’ kāds! Visas epizodes ir vienkārši super – Romu te pat īpaši negribas izdalīt. Man patīk Losandželosas stāsts par divām biznesa sievietēm – kura kuru izmācīs. Rezultāts ir pārsteidzošs un vienlaicīgi pamācošs. Spēja ignorēt mobilo man gan parasti asociējas nevis ar Onkuļa Toma mūziku, bet gan kādas pavisam atšķirīgas komandas dziedāto: And she let the phone keep ringin' as she sat there softly singin' Pretty nursery rhymes she'd memorised in her daddy's easy chair Tas, kā zināms, ir Dakteris Huks, nevis Veitss. Tomēr labs labu nemaitā. Kas attiecas uz Onkuļa Toma mūziku ķinī, tad man liekas, ka tā ir burtiski ieaugusi filmā, un nav nošķirama no tās. Bone Machine, 1992 Es, protams, esmu šo klausījies agrāk, bet kaut kādu iemeslu dēļ man Bone Machine ir kapitāli piemirsies.

Tomorrow's rain will wash the stains away But something in our minds will always stay Es nezinu kāpēc, bet neizjūtu lielu vilinājumu rakstīt par Stinga un Saimona kopējo koncertu, kuru sanāca apmeklēt Stokholmas Globe Arēnā. Lieta tāda, ka pie biļetēm tiku pavisam nejauši – šis bija neplānots pasākums. Stings man liekas simpātisks – šeit varētu piekrist Uģim, kas pateica apbrīnojami trāpīgi – “Stings ir gudrs un labs.” Savukārt par Polu Saimonu es tā noteikti neteiktu. Manās acīs viņš ir ģeniāls, bet par viņa raksturu man ir grūti spriest. Pirms kāda pusgada mani sasniedza medijos publicēta ziņa, ka Pols ir sakāvies ar sievu, kā rezultātā abi ir nogādāti policijas iecirknī... Bet varbūt, ka viņa pirmā sāka? Tomēr gribas kaut ko pierakstīt, jo nevēlos, lai šis vienkārši lieliskais piedzīvojums tā vienkārši aizmirstos. Jā, pie biļetēm nokļuvu diezgan īpatnējā veidā – caur ģīmjgrāmatu. Turklāt tās man pārdeva cilvēks, kuru es dabā nepazinu. Vispār jebkura nevirtuāla s

Well the eggs chase the bacon round the fryin' pan Ak, Dievs! Tie 80tie... Kā tie var mani izbesīt ! Es labi apzinos, ka mūzikā esmu tups atpakaļrāpulis, bet tie 80tie... brrrr. Maikls Džeksons, pops, sintezatori priekšā un pakaļā. Mūzikas industrija ir palikusi apbrīnojami vienveidīga un nomācoša savā trulumā. Es šo laiku vienkārši orgāniski nespēju "pārvārīt". Man tajā riebjas teju viss – sākot ar sintētisku popu, elektroniku un beidzot ar smago metālu un visādiem pankiem. Sabiedrībā gan cenšos šādas lietas paturēt pie sevis – ir atronami pārāk daudz tipāžu, kuriem, atceroties “saldos 80tos”, aizmiglojas skatiens, un viņi paliek gandrīz tikpat stulbi kā es pats, kad runa ir par “manu 10gadi”, t.i., laika posmu mūzikā 1965-75. Nu, tā viņš ir. Bet nav ko te gānīt 80tos – не поймут-с . Arī 80tajos ir sastopamas daudzas pavisam klausāmas lietas. Tā kā es šeit esmu uzsācis par Onkuli Tomu, tad aprobežos ar tiem trīs, manuprāt, lieliskajiem albumiem, kurus Veitss i

Well It's a quarter a three digging on me and going down, going down slow Pēdējā laikā man pastiprināti gribas klausīties Onkuli Tomu. Viņš, protams, ir viens no maniem visu laiku favorītiem, bet viņu klausīties ir sanācis salīdzinoši maz. Lieta tāda, ka es jau vairākus gadus nomoku sevi ar jaunas mūzikas meklējumiem. Šī nodarbe no sākuma man likās tik aizraujoša, ka es aizmirsu ne tikai savas iemīļotākās lietas muzonā, bet gandrīz par visu pasaulē, tajā skaitā savu maizes darbu, un teju visu savu laiku veltīju bezcerīgiem klejojumiem mūzikas pasaulē. Protams, pēc kāda laika iestājās krīze – aptuveni gadu pēc šī manas jaunības kaislības uzliesmojuma. Tomēr drīz es tiku pāri šim vājuma brīdim, un paplašināju savu muzikālo meklējumu horizontu, iekļaujot tajā arī džezu, un atkal kādu laiku jutos laimīgs. Par labu esam atrasto mūziku es atšķiroju lielākos 4-6 stundu garos apkopojumos, no kuriem centos atlasīt tos labākos vai saderīgākos – veidoju kompilācijas. Šis proces

Saņemu prieka vēsti – es jau pirmdien drīkstu atlaist darbinieku, kura man noteikti ļoti iztrūks darbā un kurš patiesībā neko nav noziedzies. Velti es mēģināju pierādīt, ka apstāklis, ka Pāvelam pieder daļas citā IT kompānijā ir tikai potenciāls interešu konflikts, kas ir jālikvidē, nevis jau pastrādāts noziegums, par kuru pienākas sods. Kļuvu pat tik ekstrēms, ka uzvaicāju smalkajai kadreniecei, kā man sodīt tādu darbinieku, kas patiešām ir izmantojis savu pozīciju kompānijā, lai gūtu sev kādu labumu? Ja jau par potenciālu interešu konfliktu mēs atlaižam, ko darīt tad? Vai man jāmeklē duncis un jāveic rituālslepkavība? Ar humora izjūtu kadreniecei diemžēl ir pašvaki, viņa pasauc palīgos Polijas-Baltijas šefu, un divatā piespiež mani parakstīt papīru par Pāvela atlaišanu. Tikai tā mēs varot saglabāt sirdsapziņu tīru, beigās piebilst Alešs. Jā, sirdsapziņas tīrība ir baigā lieta. Neviļus iedomājos par līdzīgām lietām pagātnē. Atceros, kā vienu kolēģi uzvilka “uz dakšām” par sliktu

Izlasīju ģīmjgrāmatā Ģirta gandrīz vai nopūtai līdzīgu poustu par 8. martu. Jūs jau visi nesvinat, bet sirdij jau nevar pavēlēt – lūk, tēvs atkal dāvina mammai tulpes. Tas neviļus uzjundīja manī veselu atmiņu vilni par tematu Starptautiskā Sieviešu Diena – vēl no Padlatvijas laikiem. Tā bija diena, kad katra vīrieša pienākums bija izlikties par muļķi, garīgi atpalikušu vai vismaz domāt nespējīgu būtni salīdzinājumā ar sievietēm, kurām tajā dienā tika piedēvēta teju Zālamana gudrība viesās lietās un vietās. Šādas muļķības galvenokārt tika izplatītas pa Centrālo Televīziju. Tur bija tāds humoristisks raidījums “13 krēsli”, kur šis temats parasti tika apspēlēts visā pilnībā. Protams, kaitinošāki par to bija raidījumi, kur tika slavētas “dižciltīgas” slaucējas un darba varones. Neviļus nāk prātā dziesmas fragments no kādas teātra izrādes – “Mīļie puiši, mīliet mūs – mums ir darba slava!” Kronis visām tādām muļķībām neapšaubāmi bija kāda svinīga sēde Kremlī, kur sievietes, acīmre

Kadreniece sazvana mani un prasa, vai es paspēšot uz tikšanos ar lielo bosu pustrijos. Es tobrīd braucu mašīnā, un no šā vienkāršā jautājuma  man iekšā viss sagriežas ar kājām gaisā. Lieta tād, ka es pats esmu neskaitāmas reizes vai, pareizāk sakot, pārāk daudz reižu šādi lūdzis Ancei nodrošināt kāda darbinieka ierašanos. Tādas tikšanās allaž beidzas ar vienu un to pašu – darbiniekam liek parakstīties, ka viņš ir informēts par atlaišanu. Mjā, tieši vienu mēnesi pirms apaļiem 20 gadiem IBM. Vispār nekad neesmu izjutis vēlmi svinēt apaļus datumus vai jubilejas, bet tagad pēkšņi sagribas sasniegt šo atzīmi – 20 darba gadu IBM. Ja nemaldos, es būtu bijis pirmais Baltijā, kam tas būtu izdevies. Agrāk IBM, sasniedzot šādu stāžu, tika pasniegta dāvana – zelta apročpogas. Atceros, kā vecais soms, kas bija nozīmēts par Latvijas Pārstāvniecības pieskatītāju pirmajos tās pastāvēšanas gados, lepni rādīja savējās, un novēlēja katram no mums to piedzīvot. Es melotu, ja teiktu, ka es būtu diži