Prāta aptumsums
- Mēs ne tikai pazīstam Latviju; mēs arī zinām, kas ir Lāčplēsis, - viesu mājas saimnieks, blēdīgi smaidīdams, piezīmē. - Kā tā? – mēs gribam saprast, kas slēpjas aiz šī paziņojuma. Tas, ka kāds Latvijas sakarā zina ko vairāk par Rīgu, protams, ir glaimojoši. Lai arī pats Lāčplēsis man nekad nav šķitis tas, kas mūs, latviešus, vislabāk raksturo. Patiesībā es vienmēr jūtos mazliet neērti, ja kāds nelatvietis man prasa, kas ir Lāčplēsis un ko tāds ziemā ēd. Tas man liek domāt, cik dziļi kompleksos bija iedzīti mūsu senči, ka viņiem kas tāds bija jāizgudro. - IX. gadsimtā Rumānijā bija kolhozs ar tādu nosaukumu, - nesatricināmā mierā paziņo saimnieks. Nu gan dirš – es nodomāju, bet vecis vienā mierā turpina – Es jums varu parādīt uz kartes, kur tas atradās. Tomēr saintriģēja, maitas gabals – es atkal padomāju un noliecos pār galdu, kur saimnieks šķirsta mūžvecu atlantu. - Te tas ir, - beidzot viņš uzvaroši paziņo. Es paskatos kar