Dienasgrāmata

Redzi, Silvij, situācijā, kad cilvēks grāmatu zina tikpat kā no galvas (es pieņemu, ka grāmatu, nevis filmu), nav iedomājams, ka uzvedums, lai kāds tas arī nebūtu, varētu likties gana labs. Ar mani pašu ir citādi. Esmu tikai skatījies filmu, turklāt labi sen – pat īsti neatceros, ar ko tā beidzās. Man tā nepatika. Nevis kā mākslas darbs, bet gan pēc satura. Mani nenormāli kaitināja misters Riplijs un visa tā viņa veiksme, nozogot cita cilvēka identitāti; man tā likās pretīga. Kas attiecas uz Dailes teātra uzvedumu, tad tas, manuprāt, ir veiksmīgs. Te gan jāatceras, ka visa patikšana vai nepatikšana ir tāda relatīva lieta – ļoti daudz ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu esi sacerējies, ejot uz izrādi. Dailes teātra lielā skatuve līdz šim manī ir izsaukusi vienīgi alerģiju – pārāk liela, aktieri spiesti bļaustīties vai arī lietot mikrofonus, kas teātrī šķiet nepieņemami; skatuve vienkārši ir par plašu – aktieri uz tās pazūd. Šīvakara izrādē ar šiem jautājumiem bija veiksmīgi tikts galā.

Man vienmēr ir riebusies jebkura veida tehnika. Viss, kas griežas, ripo, cilājas, amortizē, notur, spriego, atvelk vai kaut kādi citādāk mehāniski izpildās. Tad jau čum foršāka ir elektronika. Tai, vai nu šariki begajut, vai arī ņihujā, un tad konkrēto daiktu bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem var ielādēt misenē. Vai nu ir, vai nav. Bet šorīt mehānika mani patīkami pārsteidza. Es airējos ar savu veļļuku uz šepti, un, sajutis, ka pedāļi griežas pārāk viegli, nolemju pārslēgties uz augstāku pārnesumu. Liels bija mans pārsteigums, kad konstatēju, ka jau esmu maksimālajā. Moška baigi labvēlīgais vējš tieši pakaļā? – es šorīt neesmu to monitorējis. Paveros Circles karogos – ne locekļa! – es drīzāk cīnos ar vieglu pretvēju. Kas tad? Āāāā! – pēkšņi man ataust atmiņā. Es taču vakar ieeļļoju veļļukam visas gan viegli, gan grūti pieejamās vietas, un tagad tas skrien kā stirna. Nu, bet tas taču ir kaifs braukt! Normāli cilvēki šajā brīdī arī pārtrauktu šo fenomenu apspriest – tikai n