Colors – Pharoah Sanders
Mother Nature seems to love us so
When she smiles there is a subtle glow
Varbūt ne tik bieži kā vienu brīdi, bet laiku pa laikam atgriežos savā paralēlajā pasaulē - džezā. Kaut vai pienākuma pēc, jo es taču esmu sevi nodēvējis par Džeza Idiotu. Man šī pasaule patīk arvien labāk – pamazām sāku to apdzīvot. Vienīgi neizjūtu vairs lielu vēlmi kavēties pie hot jazz – pašlaik gribas klausīties ko pilnskanīgāku. Diemžēl nevaru vēl apgalvot, ka te ir manas mājas. Dažubrīd nosacīti modernais džezs mani nenormāli kaitina – nu gluži kā ods naktī, kas džinkst tev pie auss. Tomēr tās lieliskās kompozīcijas, kas liekas kā pilnīguma paraugs, visu to padara kā nebijušu. Pat vēl vairāk – tu sāc to odu uztvert kā kontrastu, kas ļauj pilnīgāk izbaudīt džeza jaukumu. Šeit es noteikti neapstāšos.
- Gerry Mulligan – 1963 – Night Lights *****
Šausmīgs mīļums – klausos un vienkārši baldēju. Varbūt tik labs liekas tāpēc, ka pa dienu klausījos Entoniju Brakstonu. Pēdējais ir tāpat kā pētīt Boijsa gleznas – tajās veroties pat ugunsdzēsības dēlis liekās kā mākslas darbs. Nuja, Night Lights ir mierīgs un melodisks – vienkārši cool.
Dziesmas: Prelude In E Minor; Night Lights.
- Hugh Masekela – 1972 – Home Is Where Music Is ****
Dienvidāfrika. Tā acīmredzot lielā mērā nosaka mūzikas temperamentu. Lieliska trompete – tikai skan tā kaut kā īpaši uzbudināta.
Dziesmas: Minawa; Nomali.
- Jimmy Smith – 1960 – Back At The Chicken Shack *****
Kaut kā pārlieku viegli tās piecas zvaigznes dodas, bet ko lai ar sevi padara, ja tik labi iet iekšā. Hammond orgāns – kas par kaifu! Gabaliem tāda īpatnība it kā dodoties vakara pastaigā pa mežu – taka tevi pati aicina uz priekšu, iet ir patīkami un viegli.
Dziesmas: Back At The Chicken Shack.
- John Coltrane – 1965 – A Love Supreme ****
Šis ir tāds kā dramatisks sacerējums – mazākais salīdzinājumā ar iepriekšējiem trijiem. Mūzika bagātāka, daudzkārtaināka. Drusku par sarežģītu tik prastam cilvēkam kā es.
- Miles Davis – 1969 In a Silent Way ****
Kā glezna – brīnišķīgs. Mailza trompete nemaz tik daudz neskan – daudz ģitāras, basenes un sintezatoru. Something different – ne kā ir pierasts, bet labs.
Kas ar mani notiek? Pēkšņi visi liekas izcili. Laikam jau nejaušības pēc tikai labās lietas nāk priekšā.
- Modern Jazz Quartet – 1962 – Lonely Woman ***
Labs, bet salīdzinot ar iepriekšējiem varbūt nedaudz atpaliek. Labs rojālis un ritms ar ksilofonu. Kopumā kaut kā tā šausmīgi gluda sajūta.
Dziesmas: New York 19; Belkis.
- Thelonious Monk – 1957 – Brilliant Corners ****
Šovakar es esmu stulbs – man patīk viss!
Dziesmas: I Surrender, Dear.
- Weather Report 1977 - Heavy Weather ***
Wiki saka, ka šo stilu sauc par jazz fusion vai pat jazz rock. Iespējams. Tas man uzdzen vieglu zoseni, jo kādreiz tīņa vecumā es tādu mūziku nevarēju ciest, bet es savai bērnības mūzikas uztverei ļoti ticu, jo to nebija samaitājis prāts, tā ir tīra manta. No otras puses – visu mūžu jau tev nebūs sešpadsmit... Lieku trīs zvaigznes.
Dziesmas: A Remark You Made.
- Wynton Marsalis 1985 - Black Codes **
Nejūtos do golam izaudzis priekš šīm lietām – varbūt vispār nefilmēju lietas? Šī mūzika atgādina trompetes maldīšanos sarežģītā, haotiskā pasaulē, kurā ir viss, bet iztrūkst jel kādas harmonijas. Dažkārt es tā tiešām jūtos, bet tādos brīžos esmu vienkārši nelaimīgs.
Dziesmas: Aural.
- Anthony Braxton – 2008 – Beyond Quantum *
Jo tālāk, jo trakāk. Klausoties Brakstonu, iepriekšējais liekas vienkāršības un mīlīguma paraugs. Šāda mūzika liekās kā urķis, kas mēģina uztaustīt tev cauru zobu, un tu zini, kas notiks, ja tai veiksies.
- Horace Silver – 1962 – Tokyo Blues **
Pēc iepriekšējā gribas teikt Welcome back to Jazz! Tomēr šis liekas nedaudz par nervozu priekš manis.
Dziesmas: Tokyo Blues.
- Albert Ayler-Spiritual – 1964 – Spiritual Unity *
Savā nākamajā reinkarnācijā es šo noteikti sapratīšu un baigi kaifošu, bet, paliekot savā normālajā stulbuma līmenī, es šādu mūziku kādu laiku neklausīšos.
- Buddy Rich – 1967 – The New One! ***
Badijs Ričs esot visu laiku labākais džeza buņģieris. Nezinu, kā to novērtēt. Tomēr jau pirmajā gabalā Away We Go skan atkārtoti bungu solo, kas šajā gabalā arī lieliski iederas – tātad būs jātic orķestra vadoņa ģenialitātei. Patīkami, ka atkal skan lustīgs džezs labā ritmā.
Dziesmas: Away We Go; Chicago; I Can't Get Started.
- Charles Mingus – 1977 – Three or Four Shades of Blues ***
Interesants. Nav tieši tas, kas man patīk, bet jūtu, ka var drīz iepatikties – negaidot nākamo reinkarnāciju.
Dziesmas: Goodbye, Pork Pie Hat; Noddin' Ya Head Blues.
- Pharoah Sanders 1969 – Karma ****
Sākas ar tik lielisku saksofona žāvu, bet disks saucas Karma – как никогда к стати! Protams, pie beigām tas viss skan kā mērens vājprāts, bet Sanders ir veiksmīgi mūs līdz turienei aizvedis. Lielisks!
Dziesmas: Colors.
Komentāri
Ierakstīt komentāru