Ну-ка, мечи стаканы на стол – Борис Гребеншчиков

Ну-ка мечи стаканы на стол,

Ну-ка мечи стаканы на стол,

Ну-ка мечи стаканы на стол

И прочую посуду.

Grebenščikovs izdzer glāzi sausu un neatskatīdamies met to pār plecu. Tad paķer ģitāru, un atskan visiem līdz kaulam pazīstamais:

Все говорят, что пить нельзя,

А я говорю, что буду.

Jā, ballīte ir sākusies. Beidzot publika ir pametusi vietas, un nesēž vairs savos krēslos kā tādi koka dieviņi. Visi ir pielēkuši kājās un dejo, sastājušies ap skatuvi. Arī grupa ir kā pacēlusies spārnos, un spēlē ar iedvesmu. Šīs ir tā saucamās otrās piedevas. Grebenščikovs ir ieskrējies pa īstam, un šī koncerta daļa izvēršas gandrīz garāka par pirmo, kas bija diezgan nomācoša, jo, vienkārt, Arēna Rīga ir tik nederīga vieta koncertam, cik nu vien tas ir iespējams. Otrkārt, koncerts nav izpārdots – zāle ir pustukša, un tas, protams, var sāpīgi aizvainot jebkuru mākslinieku, bet Grebenščikovu īpaši, jo viņš labi apzinās savu vērtību un nozīmīgumu. Viņš tomēr savaldās, pasmaida un saka: „Ну, раз пришли – терпите”.

Uz skatuves rosās tā pulkāk mūziķu. Taures vien ir trīs – saksofons, trompete un trombons. Ģitāristu – bez Grebenščikova paša – arī ir trīs. Vienīgi izrādās, ka viens no tiem ir multi-instrumentālists, kas spēlē visu – saksofonu, ģitāru, mandolīnu un vēl sazin tur ko. Soleni spēlē kungs gados, kas visa koncerta laikā uz pakaļkājām uzslējās tikai lai iedzertu šampi. Liekas, ka savu vērtību viņš labi apzinās – viņš tiešām ir lielisks. Tad vēl ir vijole, taustiņnieks un divi bundzinieki – viens „regulārais”, bet otrs kā tāds sanarkojies tīnis ar smaidu līdz ausīm klapē bungas ar plaukstām, vai arī žvadzina visādus priekšmetus – galvenokārt tamburīnu. Nedrīkst aizmirst arī kungu ar stabulīti – drīz tas izvēršas par otro nozīmīgāko personu uz skatuves pēc paša.

Grebenščikovs izskatās nelaimīgs. Zāle ir milzīga un nejēdzīga, ko mūziķis nekautrējas pateikt no skatuves. Labi, ka viņš nezina, ka skan arī samērā sūnaini. Lai gan iespējams, ka viņš to nojauš. Laiku pa laikam entuziasti mēģina aizzagties līdz skatuvei, un tur ieviesties. Tomēr modrā apsardze, gandrīz kā menti padumjajos gados, viņus visus veikli pārtver, un nometina sānejās.

Es arī neesmu laimīgs, jo neskan gandrīz neviens no maniem iemīļotajiem gabaliem. Vienīgais izņēmums ir Я змея – tas tiešām ir labs. Pirmajās piedevās beidzot atskan kaut kas no manām TOP 10 Grebenščikova lietām – Бурлак. Tas skan riktīgi uzvelkoši:

А как по Волге ходит одинокий бурлак,

Ходит бечевой небесных равнин;

Ему господин кажет с неба кулак,

А ему все смешно - в кулаке кокаин.

Vakara zvaigznei ir apnicis spēlēt anonīmai zālei, un viņš aicina visus pie skatuves. Čaklie apsardzes darbinieki vien norausta ekstremitātes – pūli apturēt vairs nav iespējams. Tomēr īstais baļļuks – kā jau teicu – panesās vēlāk, kad Grebenščikovs parādās ar divām šampanieša pudelēm rokās. Tiek dzirdīti visi muzikanti, un arī pats neatsakās no savas glāzes. Nu, jā – pēc tam aiziet krietni lustīgāk.

Nevar nepamanīt, ka, sākot ar šo brīdi, Grebenščikovs ir laimīgs, un liekas, ka ir gatavs spēlēt līdz rītam. Vienīgi savu repertuāru pamazām pārslēdz uz liriskākiem gabaliem – acīmredzot gadi prasa savu. Es Grebenščikovu neņemos vērtēt – nu pārlieku man patīk viņa mūzika. Īpaši tās dažādība – sākot ar rokenrolu, lustīgu džezu un beidzot ar folku, blūzu un pat regeju. Kopumā jāsaka – šis ir lielisks vakars kopā ar izciliem mūziķiem.