The Show Must Go On – Roger Waters

There must be some mistake

I didnt mean to let them

Take away my soul.

Am I too old, is it too late?.

Man parasti ir ļoti grūti izšķirties par jebkuru lietu, kas kaut cik izmaina manas ikdienas dzīves plūdumu. Pat ja lieta ir kaut kas tik nenozīmīgs, kā neplānots atvaļinājums uz pāris dienām, lai aizskrietu uz Varšavu noskatīties Votersa konci. Es jau agrāk vairākas reizes biju „ziepējies” šim pasākumam. Pirms gada apskatījis dažādus variantus, ieskaitot Helsinkus, Pēterburgu un Amsterdamu, bet allaž atradās kāds iegansts, kāpēc to lietu atlikt. Situāciju izmainīja viens mans čoms, kuru nebiju saticis kādus desmit vai pat vairāk gadus – Spulgacītis (on že Uldis). Es nezinu, vai viņš apjauš, ka tāda iesauka viņam tapa iedota kaut kad 90-tajos. Spulgacītis ģīmjgrāmatā paziņoja, ka meklē kompāniju braucienam, es atsaucos, un jau nākamajā vakarā Uldis bija klāt, lai mēs iepirktu biļetes internātā, ko arī veiksmīgi paveicām.

Nepagāja ne pusgads, kad pienāca tā diena, kad ir jādodas uz Varšavu. Esam četri – es ar kundzi, un vēl kāds Ulda čoms vārdā Uģis. Mēs agri no rīta dodamies uz Varšavu, lai būtu galā pāris stundu pirms koncerta sākuma. Brauciens sanāk pa smuko – laiks pieturas labs, pa ceļam Augustovā ieturam smalku azaidu, bet pievakarē esam pie poļu Stadion Narodowy, kur uzstājās bijušais Pink Floyd līderis. Vēl pirms viss ir sācies kādā austrumnieku ēdūzī ieturam lieliskas vakariņas ar īsti pikantiem ēdieniem un alu, un esam gatavi baudīt mākslu.

Vieta koncertam ir unikāla – milzu futbola stadions, kas ir nesen kā celts. Galvenā atšķirība no citām tāda tipa celtnēm ir, ka tas ir apgādāts ar jumtu – mēs no sākuma domājām, ka tas būs brīvdabas pasākums. Jāatzīst, ka šī ir visai iespaidīga celtne. Vietu ir nemaņā daudz – tribīnes divos līmeņos, bet mēs sēžam arēnas pašā centrā.

Voterss sāk pusstundiņu vēlāk nekā pieteikts, kas nedaudz kretinē, bet, tā kā pirms viņa uzstāšanās skaļruņos skan laba mūzika, tad tas nevienu pārāk nesatrauc. Vispār vairums grupu nelabprāt pirms savas uzstāšanās atskaņo kaut ko izcilu – vienkārši baidās konkurences. Voterss par to daudz neraizējas, un pirms viņa uznākšanas tiek dragāti dažādi klasiķi, pie kam labā skaļumā. Vairāk par citiem dabonam dzirdēt Lenonu – Imagine, Mother, utt.

Beidzot parādās Rodžers, un tā lieta iet vaļā. Jau ar pirmajiem mirkļiem viņam izdodas iegūt visu skatītāju simpātijas, kas nav grūti, jo zāle ir pilna ar viņa faniem – kungiem gados, kam mati ir pusizkrišanas stadijā. Tomēr galvenais iemesls ir šova vizualizācija, kas ir neparasti iespaidīga. Lai arī mēs to esam gaidījuši, bet viena lieta ir iedomāties, bet pavisam cita redzēt dabā. Visu stadiona skatuves galu aizņem Votersa slavenā Siena uz kuras tiek projicēti dažādi sarežģīti atveidi un animācijas kombinācijā ar Rodžera un viņa grupas uzstāšanos. Papildus tiek darbināti dažādi trīsdimensiju tēli, šautas petardes un raķetes – viss notiek pa īsto. Spulgacītis bija izteicies, ka līdz šim augstāko skaņas kvalitāti koncertā viņš ir piedzīvojis Maskavā Pink Floyd t.s. „kaviāra tūrē”. Tagad Uldis atzīst, ka šis noteikti ir augstāks sniegums. Skaņa liekas visaptveroša – mēs tajā burtiski grimstam. Tā var nākt gan no priekšas, aizmugures vai sāniem – atkarībā no mākslinieka mērķa. Nekas tāds agrāk nav piedzīvots.

Pati mūzika, saprotams, pārsteidz maz, jo mums visiem tā ir zināma līdz mielēm – katra atkāpšanās no albuma versijas ir tūlīt labi pamanāma. Kas ir jauns šajā The Wall versijā? Voterss to pasniedz mūsdienīgi aktuālāku. Agrāk Siena bija vienkārši balta, tad tagad dominē sarkanais un melnais. Vai Rodžers būtu pārlasījis Stendālu? Lai kā arī tas nebūtu, bet uzstāšanās ir ārkārtīgi efektīga – man vienkārši trūkst vārdu kārtīgam aprakstam. Voterss ir padarījis Sienu par tādu kā Raudu Mūri, kur tiek pieminēti simtiem kritušo dažādos karos – pārsvarā Irānas un Afganistānas sakarā. Gabalā Goodbye Blue Sky Voterss nomestās bumbas vizualizē ar dažādu simbolu palīdzību – tur ir gan padomijas sirpis un āmurs, gan jeņķu dolārs, gan visādi reliģiskie simboli – krusts, zvaigzne un pusmēness, gan arī Dāvida zvaigzne. Ja liekas, ka kāds ir piemirsts, tad vēl tiek pievienoti McDonald un Mercedes Benz simbolika – komplektam. Izskatās, ka Rodžers iestājas pilnīgi pret visu – labo šajā pasaulē nav.

Kas man tā īsti nepatīk? Otrās daļas sākumā (koncerts ir ar starpbrīdi) es sevi pieķeru pie domas, ka es tikpat labi varētu klausīties fonogrammu un vērot šovu arī bez Votersa uzstāšanās. Viņa iespējas kaut ko variēt, improvizēt vai mainīt nav nekādas dižās – viss ir pakļauts uzveduma idejai – īsāk sakot The Show Must Go On. Kopumā jāatzīst, ka es nekad neko tik iespaidīgu neesmu redzējis. Jebkura cita mākslinieka mēģinājumi veidot iespaidīgu izrādi pēc Votersa liekas kā bērnu šļupsti. Varbūt vienīgi Gilmors ar grupu šajā ziņā spēj izrādīt Rodžeram konkurenci. No mūzikas viedokļa skatoties, ir līdzīgi, bet šeit es tik kategorisks nebūtu. Manuprāt, ja mērķis ir tikai mūzikas kvalitāte, tad vispār labāk ir doties uz mazformāta koncertu.