Dienasgrāmata

Modinātājs nozvana precīzi laikā – 6:15 – kā vienmēr. Uz mirkli esmu nesaprašanā – liekas es taču nebiju to uzlicis šodien. Acīmredzot kļūdos, un pusmiegā cenšos nospiest pogu, lai skaņas signāls nekāptu un neuzmodinātu arī Ingrīdu. Debilais telefons nav tur kur parasti, un es labu mirkli nocīnos, līdz to atrodu. Paldies dievam vairāk trokšņus tas netaisa, kas savukārt liekas savādi. Varbūt samaitājies? Nē, tā ir īsziņa. Nē, tā nav īsziņa, mesendžerī ziņa no Klāsa – viņš ir lidostā, dzer kafiju un gaida savu ļoķeni uz Parīzi, lai vēlāk dotos uz Mehiko. Nu, tikai īsts draugs sešos no rīta atsūtīs ziņu! Nopriecājos, ka viņš ir mani atcerējies. Tomēr smadzenes man vēl nestrādā tā, lai es varētu kā sakarīgi atbildēt. Novēlu veiksmi ceļojumā. Tomēr tā pa īstam par agro ziņu priecājas Elba. Bez tās mēs būtu nogulējuši rīta pastaigu. Soļoju gar ezeru un priecājos par brīnumskaisto, lai arī stipri salto rītu. Saule ir jau uzlēkusi, ir pat grūti noticēt, ka pirms pāris nedēļām ārā devos

Well, I heard there was a secret chord That David played and it pleased the Lord But you don't really care for music, do you? Vispār Dark Side ir tik šausmīgi novalkāts... tāpat kā daudz citu lietu, kas agrāk ir patikušas, bet tagad jūtos visu atēdies un vairs nesaprotu, kāpēc es vispār klausos mūziku. Kam vajadzīgas visas tās diskusijas ģīmjgrāmatā, šie patīk/nepatīk, kas velkas līdz kā bērnības traumas, kā arī muļķīgi mēģinājumi iebraukt lietās, no kurām es maz ko saprotu, un gala beigās izlikties gudrākam, nekā patiesībā esmu. Es taču ņifiga no tā visa nesaprotu. Cilvēki diskutē par kaut kādām lietām, bet es maisos pa vidu, ar visiem sanīstos, līdz beidzot apjēdzu, ka esmu domājis par vienu, bet viņi pavisam ko citu. Neviens jau do golam neizlasa, ko otrs raksta, bet tikai interpretē kaut kādas ideju druskas, primitīvi reaģējot uz sev vien zināmiem klikšķiem. Jā, man galvā ir ķīselis. Neko nezinu un negribu zināt. Sintezatori, stili, izpildītāji – katram savi tab