Kriminālās Ekselence Fonds.
Vakar noskatījos otro reizi, bet smējos tikpat daudz kā pirmajā. Nu vienkārši ekselents gabals! Pirmā latviešu filma pēc 1991., par kuru esmu stāvā sajūsmā. Protams, ir mums bijusi viena otra tīri skatāma filma par kaut kādiem urlām un vēl tur kādi bēdu gabali, bet visas šīs lentas liekas tādas kā nošņurkušas, un šķiet sakām – Ak, nabaga latvieši! Kā gan viņiem nākas ciest! Tās skatoties, šķiet, ka Latvija ir viena bēdu ieleja – nekas te nenotiek kā nākas. Kāds varētu iebilst, ka mums taču ir Graubas & Ēķa lielfilmas – sākot ar “Baiga vasara” un beidzot ar “Nameiz!” – fuj!, “Namejs” – es gribēju teikt. Jā, ar šīm filmām man ir īpašas attiecības. Parasti normālos apstākļos es lepojos ar to, ka esmu latvietis, bet, kad uzzinu, ka iepriekš minētie darboņi plāno demonstrēt savus ražojumus ārpus Latvijas, man uzreiz uznāk vēlme maskēties. Man ir kauns, ka kaut ko tik bezgaumīgu un nožēlojamu var uzfilmēt. Nu, bet tas viss ir štrunts – beidzot mums ir filma, ko patiešām man ir pri