Dienasgrāmata

 Džons uzvedas nožēlojami. Pašam ir tikai viena jauna dziesma, šķiet, uz ko vairāk šajā brīdī nav spējīgs. Džonu kaitina grupas biedru kreativitāte; tā viņu tracina. Tāpēc Džons izgāž savu īgnumu uz pārējiem. Visvairāk dabū ciest dabū Džordžs: Džons apsmej un noraida viņa dziesmas, kas, iespējams, ir krietni labākas par Džona paša. Attieksme pret Polu šķiet citāda – viņu Džons uzskata par sev līdzvērtīgu, un tāpēc tieši konfliktēt vairās. Kad Pols pasniedz kārtējo ideju dziesmai, Džons iesākumā, šķiet, to uzņem pat atzinīgi. Tomēr vēlāk centīsies dziesmu noniecināt, izsmejot un parodējot to. Džordžs ir nomākts. Džons viņu noraida, Pols mēģina ievietot viņu kaut kādā tikai viņam pašam parocīgā sistēmā; ģitāras solo ideju noraida – tas, lūk, esot džezs. Viņš ir nelaimīgs. Ringo klājas visgrūtāk. Šķiet, viņš labi apzinās pārējo pārākumu, un tāpēc kopējās lietās nejaucas. Tikai cenšas atminēt, kā varētu skanēt bungas vienam otram jaunam, vai tieši otrādi – vecam, sen aizmirstam gabalam

 Vakar – pretēji katrai loģikai – sanāca aizvilkties uz Lielo Ģildi, uz LNSO koncertu. Ko lai saka? Daugavmalā pretī Vecrīgai nav kur mašīnu atstāt! Kaut kāds sviests! Laikam jau šādus sīkumus varētu arī nepieminēt, bet tieši tie ietekmē, kā tu klausīsies mūziku: vai nu būsi mierīgi relaksēts, izsūcis glāzi sarkanvīna bufetē, vai arī uzvilcies, ka nekas nav tā, kā tam ir jābūt. Tā es mazliet sakreņķējies vēroju, kā Ģildes skatuve ir stāvgrūdām piepildīta ar štrumentiem, jo labu tiesu platības aizņem melns rojālis “po-centru”. Man tas nav nekāds pārsteigums, jo jau no rīta LR3 dzirdēju interviju ar pianistu, kurš esot dikti slavens un labs. Sarunas beigās diktore uzvaicāja, ko šis domājot par diriģentu no Somijas. No Somijas? – tobrīd es nobrīnījos. Jā, uz šo koncertu ir izrakstīts kāds jauns censonis. Tagad skatos, kā šis performēs. Turklāt ne es viens, jo tieši man priekšā sēž LNSO “regulārais” diriģents, rociņas salicis vienkopus, kā vienmēr tās tur, pirms pats ķeras pie diriģēšana