Dienasgrāmata

 Esmu bezrūpīgs un gandrīz vai laimīgs. Mani ir apstiprinājuši jaunā amatā un iedevuši nereālu pārdošanas plānu. Ja plāns būtu reālistisks, nāktos gudrot, kā to izpildīt. Ja tas būtu pārāk piezemēts, es būtu nevis gandrīz laimīgs, bet gan spiegtu no sajūsmas, cenšoties neatklāt šīs sajūtas saviem dižpriekšniekiem - citādāk šie var vēl pārdomāt un piemest kvotai kādus tur ļimakus. Bet šoreiz manu pārdošanas plānu var salīdzināt tikai ar "nones man sauli no debesīm". Tas nozīmē, ka varu atslābt, jo zinu, ka arī iespringstot neko panākt neizdosies. Protams, mazliet tirpas pāriet pār kauliem, kad iedomājos, vai tikai gada beigās mani neatlaidīs, kad ieraudzīs manus "sasniegumus". Tomēr tā nevajadzētu notikt, jo pagāšgad plānu tak es izpildīju - mani pat aizsūtīja uz 100% klubu. Nē, parasti pēc viena tukšā gada tā uzreiz no darba neatlaiž. Manas relaksētās pārdomas pārtrauc tālruņa zvans. - Hello! - atskan klausulē sievietes balss, kurai, jāsaka, piemīt zināms šar

 V ispār jau nav pazudusi, tā vienkārši ir izkritusi man no prāta. Jau otro dienu pūlos atcerēties, kas tā bija par grāmatu, kuru es pāris dienu atpakaļ beidzu lasīt , bet nespēju atcerēties ne nosaukuma, ne par ko tur bija. Te pie vainas, protams, atkal ir demence, ar kuru, cita starpā es pagaidām sadzīvoju gluži labi . Bez demences es vēl nomokos ar vēlēšanās sevi pilnveidot. Jo kad tad lai sevi cilvēks pilnveido, ja ne pēc 60? Es cīnos ar lasītnepatiku. Kādreiz bērnībā es lasīju kā dulls. Riju vienu grāmatu pēc otras, dažkārt neaizgāju pat uz skolu, jo nespēju šķirties no grāmatas, kuru visu nakti biju lasījis, bet tomēr ne biju spējis pabeigt. Es pat uz poda sēžot , izlasīju visas avīzes druskas pirms to izlietošanas - dzīvojām pirms tualetes papīra laikā. Bet, paliekot vecākam, es konstatēju, ka lasu ievērojami mazāk. Arī daudz lēnāk - man patīk izbaudīt rakstnieka stilu un izteicienus. Nesen pārlasīju Ezeriņa noveles - kas par kaifu ! Tomēr vienu otru grāmatu es lasu ar