Pumpa - Labvēlīgais Tips
Bet man uz dibena ir uzmetusies pumpa
Pumpa, pumpa gan
1.
It kā nieks vien – man uz paura (nevis uz tās otrās vietas) ir uzmetusies pumpa. Pirmo reizi es to atrādīju vienā poliklīnikā, kur teica – tas ir tikai normāli, ka es palieku vecs un kraupains – savādāk pumpa kā jau pumpa. Šādi informēts par savu aktuālo stāvokli un nākotnes perspektīvām, es nolēmu vairāk nelikties ne zinis par dīvaino izaugumu deniņu rajonā.
Tomēr šī manas miesas anomālija uzkrita vēl kāda daktera acij, un viņš ieteica man šo pumpu likvidēt. Pie kam ar vardarbīgām metodēm – t.i. izoperējot. Puisis bija gados jauns, un, jādomā, ka viņam nekas nebija pretī lieku reizi laist darbā savu skalpeli – kaut vai prakses dēļ. Ķirurgiem – līdzīgi kā pianistiem – esot nemitīgi jāvingrinās, lai turētos formā. Patiesībā man likās, ka viņš bija arī nedaudz norūpējies par manu „sveiku”, t.i. veselību, un nedomāja vienīgi par savām profesionālajām lietām.
Viss tas norisinājās vīna degustācijas laikā, kad pat tik nīgri sakārņi kā es paliek uz mirkli labdabīgāki, un – ko tur slēpt – arī nedaudz atvērtāki uz dažādiem dīvainiem ierosinājumiem. Pat, ja tas ir tik ekstravagants, kā izoperēt pumpu. Tā es ielaidos šajā afērā. Nākamajā rītā, nomokoties ar vieglām paģirām – iepriekšējā vakarā bija plūdis prosecco, bet no burbuļūdeņiem man allaž sāp galva, es jau sāku nožēlot, ka esmu tik lēti piekritis. Ar pumpu, protams, bija kaut kas jādara, bet nekad jau tādām lietām neatliek laika – īpaši tagad. No otras puses, labu iemeslu, kāpēc nepatīkamu lietu atstāt uz rītdienu, atrast ir pārlieku viegli, un tāpēc varbūt ka tas ir pat labi, ka šeit parādās zināms piespiešanās moments.
Nu, tā. Pirmās nepatikšanas ar šo lietu sākās, kad man pateica, ka šādu operāciju ir labāk veikt pilnā narkozē – vīna dzeršanas laikā nekas tāds netika pieminēts. Es apvaicājos, vai tomēr nav iespējams iztikt ar lokālo anestēziju – man nepatika doma, ka es tur bezfilmā gulēšu sazin cik ilgi. Man gribējās tā čik! un viss. Es jau saprotu, ka ķirurgam ir ērtāk strādāt ar nejūtīgu liemeni. Tad, piemēram, ja nepaveicās un notrīc roka, var skaļi pateikt „Oj, jopcik! Atkal ne to nogriezu! Jā, pirmdiena ir tik smaga diena...” Turpretī tagad nekas tāds nav pieļaujams. Dakters manas šaubas iztulkoja savādāk – viņš atzina, ka tā jau ir, ka zināma daļa pacientu pēc pillās narkozes tā arī neatmostas, bet norādīja man, ka pārāk bieži gan tā negadās. Es nebiju apsvēris šādu notikumu pavērsienu – man tas likās pārāk teorētiski un praktiski neiespējami. Lai gan runā, ka medicīna mūsdienās spēj paveikt brīnumus. Vienojāmies par lokālo anestēziju.
Nu, labi. Man saka, ka pirms griešanas vajagot aiziet līdz slimnīcai atrādīties. Tas maksāšot kaut kādas mazas naudiņas, bet ir pilnīgi nepieciešama lieta no procedūras viedokļa. Kad tā, tad tā. Es biju iedomājies, ka ķirurgs grib arī tā smalkāk paskatīties uz manu pumpu, jo līdz tam dakters bija to redzējis tikai degustācijā, kur nebija ideāli apstākļi apskatei, un tad vēl es pēc viņa lūguma bija to nofočējis ar mobilo, un nosūtījis bildi viņam. Izrādās, ka tā bija tikai klaja papīru stumdīšana, kuras rezultātā atklājās, ka mans norīkojums no ģimenes ārsta ne vella nederot, jo tur ir ierakstīts konsultācijai, nevis ārstēšanai, un tagad man ir jādabon jauns norīkojums. Man tā lieta sāka nāvīgi krist uz nerviem, jo piekļūt ģimenes ārstam nav viegli. To greizsirdīgi sargā pensionāru pulciņš, kuriem ārsta uzgaidāmā telpa ir sava veida sociālais interešu klubiņš, kur apspriest kaites, laika apstākļus un valdību. Tādiem paiet garām, vienkārši pasakot, ka ir nepieciešama tikai izziņa, praktiski nav iespējams.
Nolēmu, ka tas varētu būt pietiekoši labs iemesls, lai varētu šo lietu atlikt uz nenoteiktu laiku. Mani kaitināja pate ideja, ka man, lai izgrieztu to pumpu, praktiski ir jānoformējas slimnīcā, kas man likās sarežģīti un nevajadzīgi. Savādāk būšot jāmaksā pilna summa. Mjā. Varbūt tiešām tā nav nomaksājama? Vai varbūt šie dakteri savādāk nav pieejami, kā tikai tad, ja pacients formāli ir ieguldīts stacionārā? Vilks viņu zin.
Ingrīda, labā sirds, uzreiz atkoda manus noskaņojumus, un pieteicās dabūt norīkojumu manā vietā. Patiesībā cita risinājuma jau arī nebija, jo man piektdiena bija pārāk aizņemta, lai es varētu vēl braukt pie ģimenes ārsta kašķēties ar pensionāriem. Lai nu kā, bet tagad man vairs nebija nekādu atrunu, kāpēc es nevarētu likties zem naža pirmdienas rītā.
2
Pirmdienas rīts ir saulains. Pa nakti ir drusku piesalis – tā lai nav jābrien dubļi. Viss liekas tik skaists un jauks, ka cilvēkam neviļus sagribas dzīvot, jo nav saskatāms neviens iemesls, kāpēc lai tas nenotiktu ilgi un laimīgi. Braucam uz Gaiļezeru. Ingrīda izmet mani pie ieejas, un es dodos iekšā. Mani vienmēr ir pārņēmušas dīvainas sajūtas, tuvojoties onkoloģiskai slimnīcai. Uz mirkli atceros, ka tieši šeit nomira Sencis, tad vēl tās divas galvas operācijas Muterītei, kuras šeit sīkāk negribu aprakstīt, jo iznākums tāpat bija letāls. Es iedomājos visus tos cilvēkus, kas ienāk šeit ar kaut kādām cerībām, bet iznākums allaž izrādās vēzisks. Protams, darbinieki iet un nāk ar savām emocijām. Viņiem tas ir darbs un ikdiena.
Nu, jācer, ka šie bēdu stāsti – vismaz pagaidām – tieši uz mani neattiecas. Dodos uz Uzņemšanu. Biju iedomājies, ka tur varbūt būs pāris cilvēku, kas grib ārstēties, bet man par lielu pārsteigumu Uzņemšanā dun kā bišu stropā. Kādi simts cilvēki raksta kaut kādus papīrus, stāv rindā, trokšņo un lamājas – kā jau tas mēdz būt, kad visiem kaut ko vajag, bet nevienam nav nojēgas, kā to var dabūt. Redzu, ka tiek lietota numuriņu sistēma, bet man nekādi neizdodas uziet, kur es pie tāda varu tikt. Visi aizpilda kaut kādus formulārus. Izrādās, ka tur tiek norādīti cilvēki, kurus drīkst informēt par pacienta gaitām slimnīcā – bez tā iekšā nelaiž. Man ar rindu paveicas. Aiz manis ir viena kareivīga krievuška, kas neļauj citiem līst man priekšā. Beigās viņa pat nogrūž malā kādu večuku, kuru es biju gatavs palaist pa priekšu kaut vai viņa cienījamā vecuma dēļ, un iestumj mani pa durvīm. Vispār publika šeit ir salasījusies visdažādākā un uzvedas dīvaini. Piemēram, daži ierodas tādi svinīgi saskumuši – kā dodoties pēdējā gaitā. Diemžēl, iespējams, ka tā tas arī ir. Tad nāk visādas kašķīgas vecenes „uz ķīmiju”, tās izmanīgi lien bez rindas. Tad ir sirmas māmuļas, kas tikai skumji smaida. Protams, ka šādā bardakā visi ir pārgājuši uz krievu valodu. Pat mans kaimiņš, kurš no sākuma skaidrā latviešu valodā bija uzvaicājis „kurš ir rindā pēdējais?”, par nekārtībā lādās krieviski.
Tieku pie lodziņa. Man uzprasa, kur ir manas analīzes. Vispār šo jautājumu pēc tam man uzdod katrs cilvēks, kuram sanāk runāt ar mani. Es jūtos nožēlojami – nekā tāda man nava. Man pat nebūtu dukas iekakāt kastītē, ja mani pēkšņi uzaicinātu tā rīkoties. Man ir tāds nelāgs paradums nokārtoties mājās tikko esmu piecēlies. Vai mani tagad uzņems bez šīs lietas? Liekas, kā jā. Varbūt jautājums par analīzēm slimnīcā ir vienīgi sarunas uzturēšanai? Tipa, kā jums iet? vai arī cik skaista šorīt diena! Tagad man iedod to pašapkalpošanas rindas numuriņu, bet sevišķi lielas jēgas tam nava – mēs pāris cilvēku snaikstāmies pie pavērtām durvīm, kur pieblīvētā kabinetā pie trīs galdiem tiek rakstīti slimnieku uzņemšanas dokumenti. Tad man atņem jaku un grib arī kurpes, bet pēdējās atstāj, jo man nav čību. Liek tikai nopirkt celkofāna čības, kurām ir ļoti interesants nosaukums – diemžēl nespēju atcerēties, kāds tieši. Bagetes tās noteikti nebija, bet kaut kā tamlīdzīgi.
Tad kāda onkulīša vadībā aizstaigājam uz nodaļu, kur mūs vēlreiz iereģistrē – nekādas informatīvās sistēmas, kas aizstātu papīru smērēšanu, es šeit nemanu. No otras puses tādu varētu būt pagrūti ieviest, jo gandrīz nemitīgi ir jāparakstās dažādās vietās. Kad viss galā, piezemējos kādā palātā, kur bez manis ir vēl četri vīri. Daži atlabst pēc operācijas, bet viens tai gatavojas. Gaidu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru