Dienasgrāmata

  Beidzot es esmu ticis pie termometra un tūlīt pat lieku to lietā. Pēc piecām minūtēm cerību pilns skatos, cik tad būs, bet ieraugu... 34,8 pēc Celsija. Nespēju tam noticēt. Tāpēc paturu vēl piecas minūtes. Nē, nekas nav mainījies. Vai es izdziestu? Prātā nāk krievu laikos dzirdētā meteo prognoze – medļennoje obļaģiņeņije sudov (vai kā tamlīdzīgi). Vai ar mani tiešām tik traki? Es, lai arī galvā jūtu savādu vēsu tukšumu, jūtos tīri labi – mazākais salīdzinājumā ar vakardienu. Jā, bet vakar mani bija piemeklējis stāvoklis, ko var apzīmēt tikai ar vienu vārdu – pizģec. Vienīgi šis kompaktais vārds var pietiekami skaidri aprakstīt manu stāvokli. Es jutos tik slikti, ka nespēju pat gultā atlaisties pusguļus, lai lasītu vai datorētu. Vispār tā ir dīvaina jušana, ka no sākuma tu konstatē, ka tev nav spēka uzslieties uz pakaļkājām. Kad paņem datoru, lai ko rakstītu, drīz vien nākas atzīt, ka arī tam spēku nav pietiekami. Tāpēc datoru nomaini ar planšeti un domā tāpat mazliet pablandīties pa

Foto izstādes atklāšanā mākslinieks atzinās, ka viena no daudzajām bildēm ir uzņemta ar digitālo kameru, nevis uz filmas, un viņam par to esot kauns. Tobrīd vienkārši pietrūcis laika ieskriet mājā pēc īstās kameras. - Neviens taču to nezina, - es iebildu. - Es pats to zinu, - meistars atteica. Izrādē “Bītlu jaunais albums” mūzika ir piemeklēta meistarīgi. Uzreiz var redzēt, ka cilvēks pazīst drēbi – dziesmu vārdi vienmēr sasaucas ar emocijām katrā ainā, tās ir atlasītas atbilstoši lugas darbībai. Turklāt var manīt, ka cilvēks bītlu repertuārā orientējas – mūzika ir gan no grupas agrīnajiem albumiem, gan no pēdējiem. Tomēr viens fragments nebija bītlu, tas nāk no Džona Lenona “Double Fantasy”. Vai tiešām frāze “I love you, yeah-yeah, now and forever” ir tik unikāla, ka bītlu daiļradē nekas līdzīgs nav atrodams? Nē, drīzāk veids, kā Džons to komunicē, izrādījās pārāk atbilstošs konkrētajai ainai, un izrādes veidotājs nav noturējies un pārkāpis robežu, tas ir, izgājis ārpus The Beatl

 Ērika Streiča grāmata "Latviešu dēkainis krievu armijā" mani ieinteresēja vairāku iemeslu dēļ, par kuriem es varbūt pastāstīšu citreiz. Es godīgi nopirku to e-formātā, un sāku lasīt, domādams aptuveni nedēļas laikā grāmatu pievārēšu. Un, lūdzu, nesmejieties par maniem tempiem – es jau sen kā nespēju attīstīt labu lasīšanas ātrumu vairāku apstākļu dēļ. Vienkārt, vecuma dēļ – es vairs neesmu dedzīgs, aizrautīgs lasītājs, kas nespēj atrauties no lasāmā un apstājas tikai tad, kad ir sasniedzis pēdējo lapaspusi. Laiki, kad es lasīju visu nakti no vietas, un dažkārt nobastoju skolu nākamajā dienā, lai iesākto piebeigtu, ir palikuši tālu pagātnē. Pāris reižu esmu mēģinājis atgriezties zēnībā, savācot kādu vecu, labu Vollesu vai ko līdzvērtīgu, bet lasīšanas trakums, kas man kādreiz bija biežs viesis, vairs mani neapciemo. Kas man sagādāja prieku kādreiz, tagad nespēj raisīt pat vieglu interesi. Visus šos dēku romānus pametu pēc pārdesmit lapaspusēm – tie šķita vienkārši neticami ga

 Digitalizācija esot process, kurā analogie procesi un fiziskie objekti tiek pārveidoti ciparu formātā. Mhm, kad es vēl strādāju – tas gan bija dikti sen – pie mums visi runāja par biznesa digitalizāciju, ar ko visbiežāk saprata pierasto IT sistēmu pārnešanu uz “mākoņiem”, vai arī tā saucamo blockchain tehnoloģiju ieviešanu un tamlīdzīgas nelietības. Aptuveni ap to laiku es vispār pārstāju interesēties par tehnoloģijām, un nekad tā īsti šīs smalkās lietas neesmu izpratis.   Toties es esmu sapratis, pareizāk sakot, novērojis digitalizāciju sevī. Tas gan nenozīmē, ka es pēkšņi būtu sācis sadalīties nullītēs un vieniniekos, bet kaut kas uz to pusi tomēr ir. Esmu zaudējis spēju ilgstoši koncentrēties uz vienu lietu. Un šis nav īstais brīdis jokot, ka sievietes krūtis ir baiss piemērs tam, ka vīrietis spēj koncentrēties uz divām lietām vienlaicīgi. Situācija patiesībā ir pavisam nopietna – es nespēju koncentrēties, piemēram, lasīt interesantu grāmatu, jo esmu saindējis savu uztveri ar pa

 "Кстати о птичках - у нас давеча поп с колокольни ебнулся - так даже чирикнуть не успел" Jā, tas notiek ātri. Patiesībā gandrīz netverami ātri. Esmu noķēris pirmo zivi, un gribu to ielaist tīkliņā. Tas vēl ir jāiekar, un es, ar zivi vienā rokā, bet tīkliņu otrā, tuvojos “vēziskajai” vietai, tas ir, laipas malai. Tālāk viss vienkārši – es  lieku kāju uz kāpņu spraišļa. Šķiet, tas ir slidens, es vēl paspēju nodomāt, bet arī ne “do golam”. Pēkšņi man acu priekšā viss ir satumsis, un es sāpīgi atsitos pret laipas balstiem. Jau nirstot augšā, es saprotu – vecums nenāk viens. Tam līdzi arī demence un kustību koodrinācijas problēmas. Tad atskārstu, kas es viss esmu slapjš – ap kaklu apsietais lakats, kas tik jauki bija sargājis manu sprandu no apdegšanas saulē, tagad ir pārvērties slapjā ķeskā, kas nepatīkami velk uz leju.  Gods kam gods, mana labākā puse, atšķirībā no reakcijas pēc līdzīga notikuma pirms 40 gadiem, nevis smejas, kā toreiz, bet izskatās pat noraizējusies. Tas priec

  Man piemīt pastiprināta, varētu teikt pat slimīga, tieksme rakstīt. Nepaiet ne diena, kad es kaut ko neuzrakstītu. Šodien atvēru Vikipēdiju un noskaidroju, ka šāda mānija ir raksturīga tikai atsevišķiem psihopātu tipiem, kurus sauc par grafomāniem. Tur ir arī piebilsts, ka grafomānijai raksturīgs tas, ka rakstītais ir bez loģiska satura, liekvārdīgs, nederīgs un pārāk garš.  Mjā, te ir ko aizdomāties. Vienkārt, jau par to loģisko saturu – vot patīk man rakstīt, kā to daru patlaban – bez noteikta mērķa, es pats nezinu, ko tūlīt uzrakstīšu; ar loģiku sevi neapgrūtinu. Arī liekvārdība man nav sveša; dažkārt man pat šķiet, ka daiļliteratūras būtība ir būt liekvārdīgam. Te nāk prātā amerikāņu spēja visu vienkāršot, kā to aprakstīja Marti Larni “Ceturtajā skriemelī”. Tur varēja iegādāties Šekspīra kopotos rakstus 30 lapaspušu brošūrā. Kāpēc mocīties ar visiem tiem vārdu plūdiem, ja var īsi un populāri apstāstīt, ka, vot, bija tādi Romeo un Jūlija, mīlējās bez vecāku piekrišanas, un tas bei

Mēs ar Ingrīdu katru pavasari dodamies murķeļot. Ir tādas sēnes. Pandēmijas pirmajā gadā mums bija veicies uziet pāris murķeļu vietu, un tagad mēs tās katru pavasari braucam aplūkot. Bet mums nesecās. Murķeļu vienkārši nav. Veltīgi mēs lūkojamies pēc lāčpurniem, ķēves pupiem; nav pat visprastāko bisīšu, kas, cita starpā, labi nenovārītas ir indīgas. Šodien aizdevāmies uz Siguldu, uz pašu cerīgāko vietu, bet murķeļu tur nav “ne locekļa”. Tā kā benzīns tagad dārgs, tad pēc sēņošanas tāpat devāmies blandīties pa apkārtni. Rīts bezgala skaists, cilvēku nav daudz, kas ir forši, jo neviens neaizrāda, ka mūsu suns nav pie saites. Tikai Paradīzes kalnā, kur es biju iecerējis mazliet atpūsties uz soliņa, redzu kāda džeka muguru, bet bišķi vēlāk ievēroju, ka viņam priekšā stāv kāda meitene – šie laikam iztēlojas, ka atrodas uz “Titānika” priekšgala. Man pat galvā noskan “my heart will go on and on”. Kad esam pārītim jau pagājuši garām, Ingrīda piezīmē, ka meiteni brunči bijuši gaisā. Īsāk sa

  Putins nāk klajā ar “vēstures” interpretāciju: “Ukraina nav valsts, Ukraina ir teritorija. Ukrainas valstiskums iespējams tikai Krievijas sastāvā”.   Krievija koncentrē pie Ukrainas robežas karaspēku. Putins tiekas ar Sji Dzjiņpinu Olimpiādes atklāšanas laikā Putins atzīst “tautas republikas”. Katrs solis izriet no iepriekšējā, rezultāts bija zināms jau pēc pirmā soļa; trešais atbildēja uz jautājumu “kad?”, bet pēdējais jau bija kā pēdējā nagla zārkā. Ar prātu to visu var saprast, bet noticēt? Godīgi sakot, arī man tas šķita neiespējams scenārijs. Šorīt pamodos piecos, un blandoties pa Tīmekli, nejauši uzdūros BBC ziņās, ka Kijevā notikuši vairāki sprādzieni. Vai tiešām sākas? Jā, pošlo, pojehalo. Putina draudu pilnā uzruna, kā arī ziņas no “Meduza” – Krievija ir sākusi karu. Es vienmēr esmu lielījies, ka spēju loģiski domāt, ka krīzē manas spriestspējas pastiprinās (to apliecina dažādi testi, ko veica mana kādreizējā darba vieta), bet šodien es jūtos apstulbis. Tīri mehā

 Nesen kāds ģīmjgrāmatas lietotājs ielika poustu ar parakstu “I have a dream”. Tas varbūt nebija tik smeldzīgs kā Mārtinam Luteram Kingam, bet arī tam bija pretenzijas uz ko lielu, proti, uz skaisto. Pēc tā man ir pat kauns atzīties, ka man arī vienmēr ir bijis sapnis, pareizāk sakot, sapnītis. Vienīgi mani sapņi vienmēr ir bijuši tik nožēlojami sīki, ka man ir pat neērti atzīties. Lieta tāda, ka man, uzaugušam attīstīta sociālisma apstākļos, bērnībā gribējās tikt pie džinsiem. Tas bija kristāltīrs manas bērnības sapnis. Džinsi šķita kaut kas tik foršs, tik superīgs... Ja man tādi būtu, es noteiktu pārtaptu par pavisam citu cilvēku. Es vairs nebūtu nožēlojams lūzeris, kāds es arī biju; es dzīvē paceltos – varbūt mani pat sāktu ievērot meitenes... Vispār paši pirmie džinsi man bija salīdzinoši agri. Tie bija Polijā ražoti ar firmas birku “Šarik”. Tomēr to var uzskatīt par tādu kā aizvēsturi – tad tās man bija vienkārši ērtas bikses ar baigi čum kabatām. Vajadzība pēc īstiem džinsiem

 Jūs, protams, smiesieties, bet es šodien pabeidzu rakstīt romānu. Es nerakstu ātri, un tam ir labs iemesls – negribu, ka man aptrūkstas ko rakstīt. Ideju man ir maz, un, lai arī esmu salīdzinoši cienījamos gados – jau pēc 60 – dzīves pieredze man ir gaužām nabaga. Es vienmēr esmu centies izsargāties no piedzīvojumiem, īpaši tādiem, kas varētu man beigties “vēziski”. Tāpēc īsti nav par ko rakstīt. Bet rakstīt vajag, jo ko gan citu darīt pensionāram, kurš neko neprot? Nedarīsi neko – nosprāgsi. Tā arī šis darbs ir tapis – vairākos piegājienos – viss kā pieklājas. Amizanti, ka ideju man piespēlēja “Literārajā Akadēmijā” vai rakstnieku-amatieru kursos. Tur tika dots uzdevums atrast trīs lietas vai īpašības, kas katram nepiemīt, un pēc tam uzmest stāstiņu pirmajā personā. Vispār “pretējās īpašības” bija jānosauc kādam citam – mūs visus sadalīja pa pāriem. Bet, tā kā mēs grupā bija nepāra skaits dalībnieku, tad vienam (protams – tas izrādījos es) vajadzēja šo vingrinājumu izspēlēt pašam a

 Džons uzvedas nožēlojami. Pašam ir tikai viena jauna dziesma, šķiet, uz ko vairāk šajā brīdī nav spējīgs. Džonu kaitina grupas biedru kreativitāte; tā viņu tracina. Tāpēc Džons izgāž savu īgnumu uz pārējiem. Visvairāk dabū ciest dabū Džordžs: Džons apsmej un noraida viņa dziesmas, kas, iespējams, ir krietni labākas par Džona paša. Attieksme pret Polu šķiet citāda – viņu Džons uzskata par sev līdzvērtīgu, un tāpēc tieši konfliktēt vairās. Kad Pols pasniedz kārtējo ideju dziesmai, Džons iesākumā, šķiet, to uzņem pat atzinīgi. Tomēr vēlāk centīsies dziesmu noniecināt, izsmejot un parodējot to. Džordžs ir nomākts. Džons viņu noraida, Pols mēģina ievietot viņu kaut kādā tikai viņam pašam parocīgā sistēmā; ģitāras solo ideju noraida – tas, lūk, esot džezs. Viņš ir nelaimīgs. Ringo klājas visgrūtāk. Šķiet, viņš labi apzinās pārējo pārākumu, un tāpēc kopējās lietās nejaucas. Tikai cenšas atminēt, kā varētu skanēt bungas vienam otram jaunam, vai tieši otrādi – vecam, sen aizmirstam gabalam

 Vakar – pretēji katrai loģikai – sanāca aizvilkties uz Lielo Ģildi, uz LNSO koncertu. Ko lai saka? Daugavmalā pretī Vecrīgai nav kur mašīnu atstāt! Kaut kāds sviests! Laikam jau šādus sīkumus varētu arī nepieminēt, bet tieši tie ietekmē, kā tu klausīsies mūziku: vai nu būsi mierīgi relaksēts, izsūcis glāzi sarkanvīna bufetē, vai arī uzvilcies, ka nekas nav tā, kā tam ir jābūt. Tā es mazliet sakreņķējies vēroju, kā Ģildes skatuve ir stāvgrūdām piepildīta ar štrumentiem, jo labu tiesu platības aizņem melns rojālis “po-centru”. Man tas nav nekāds pārsteigums, jo jau no rīta LR3 dzirdēju interviju ar pianistu, kurš esot dikti slavens un labs. Sarunas beigās diktore uzvaicāja, ko šis domājot par diriģentu no Somijas. No Somijas? – tobrīd es nobrīnījos. Jā, uz šo koncertu ir izrakstīts kāds jauns censonis. Tagad skatos, kā šis performēs. Turklāt ne es viens, jo tieši man priekšā sēž LNSO “regulārais” diriģents, rociņas salicis vienkopus, kā vienmēr tās tur, pirms pats ķeras pie diriģēšana