Dienasgrāmata

 Esam tikko kā no lielveikala, un virtuve ir pilna ar iepirkumiem, kurus neesam vēl paspējuši sašķirot un sakrāmēt pa vietām. Te pēkšņi sieva saka, ka tūlīt, tūlīt iebrauks māsa, un mēs steidzam iepirkumus ātri sagrūst pieliekamajā, lai neviens tos neredzētu. Mēs visi – sieva, abas meitas un es pats – saprotam, ka vajag steigšus nobēdzināt visu, kas liecina par mūsu pārticību. Vienīgi, kad vecākā meita, kura arī ir centīgi palīdzējusi labumus noslēpt, prasa man – kāpēc mēs tā darām? Jā, patiesi, kāpēc? Atbilde nav tālu jāmeklē – tāpēc, ka man kauns. Man kauns, ka esam pārtikuši – mums nenieka netrūkst; es saņemu krietnu algu, braucu ārzemju komandējumos, no kuriem atgriežos vēl turīgāks, jo saņemu labu dienasnaudu, un man ir cerības nākotnē pelnīt arvien vairāk, īsāk sakot, dzīve iet uz augšu, aizvien straujāk uz augšu. Un par to man ir kauns. Gandrīz viss, kas krievu laikos bija gājis teju vai uz urā, pēkšņi pēc sadursmes ar dzīves realitāti ir izrādījies nederīgs, muļķīgs un dažkār

 Pasaulē nav iespējamas lielākas ciešanas kā tad, kad vīrietim ir temperatūra virs 37,0. Izbaudu šo pieredzi: nevesels sajutos jau sestdien, svētdien man sāpēja galva, bet es ārstējos ar sīvo, kas, savukārt, neļāva man saslimt vakar – man oficiāli skaitījās paģiras. Varēju gan uzturēt versiju, ka esmu saindēts – Spirits & Wine man piegādāja dīvainu vīnu – plastmasas pudelēs. Arī garšoja tas īpatnēji – ar tādu savādu rūgtuma piegaršu. Lietu vēl dīvaināku padara apstāklis, ka šņabja tirgotāji man bija piegādājuši liekas 6 pudeles, bet neviens nepūlējās tās atgūt – lai arī es informēju piegādātāju par kļūdu. Tā nu mēs esam nonākuši līdz izgājušajai naktij, kad manas īstās ciešanas tikai sākās. Iesākumā man nepārtraukti sala, un es domās nolādēju Ingrīdu, kas katru vakaru riktīgi izvēdina guļamistabu neatkarīgi no tā, vai kāds tur jau salst vai nē. Tomēr viena lieta mani darīja bažīgu – kad sarāvos čokurā vai arī vienkārši saliku kājas kopā – vienu pāri otrai – man uzreiz palika karsti

 Es varu būt lepns – man pašam ir savs privātais gavēnis. Tas sākas 1. janvārī, un, ja nenotiks kas ārkārtējs, noslēgsies 17. martā, kad mums ir nopirktas aviobiļetes uz Maljorku. Vispār tā ir kolosāla sajūta, kad tev ir iegādāts ceļojums – it kā tu būtu bagāts. Lai gan nē – tam nav nekāda sakara ar bagātību. Tā vienkārši ir forša jušana. Otra lieta, ar ko mans privātais gavēnis atšķiras no vispārpieņemtā, ir tā saturs: esmu apņēmies nelietot alkoholu un nelopņīt saldumus. Šim pasākumam esmu rūpīgi gatavojies – lielo šņabja un “Melnā balzama” pudeles nofinišēju īsi pirms Jaungada. Tāpat arī 6 pudeles alus, kuras biju iegādājies, lai cilvēkiem būtu ko uzdzert picai (apmēram reizi gadā arī mūsmājās tādu pasūtina). Tomēr sagadījās tā, ka alu mana ģimene (tās paplašinātajā versijā) palaida garām, dodot priekšroku vīnam. Rezultātā es vecgada vakarā, pareizāk sakot, rītā biju spiests izlakt pusduci alu – nevar taču laist mantu postā. Biju iedomājies, ka nedzert būs ļoti grūti, pat atvēru šo

  and I don't have a drinking problem, 'cept when I can't get a drink Šķiet, tādas īstas un postošas atkarības man nekad nav bijis. Protams, var atcerēties manu smieklīgo un teju vai neremdināmo kāri pēc saldumiem bērnībā, kas vēlāk pusaudža gados pārauga tieksmē pēc alus un vīna – tātad alkohola. Turpmākajos gados vēlme iedzert ir lieliski pieaugusi; tagad man ir pat pašam savs vīna pagrabs, un slikta šķiet tā diena, kuru nevainago kauss indes, tas ir, glāze vai pāris laba vīna. No draņķīga cenšos izvairīties – kaut kur dzirdētais teiciens, ka dzīve ir pārāk īsa, lai dzertu lētu vīnu, man prātā ir iesēdies neatgriezeniski. Tomēr manas dzeršanas iemesls nav meklējams vēlmē apreibināties, bet gan vēlēšanās slīgt garšas baudās un sevi mazliet palutināt. Reibums, kas tam visam nāk līdzi, man patīk tikai pirmajā brīdī; vēlāk sajūta, kad kļūstu miegains un truls, nemaz nav tik patīkama. Alkohols mani nevis aktivizē, bet drīzāk sabremzē.  Tomēr pēc iepazīšanās ar “īstu” alkoholiķ