Dienasgrāmata

ej kā apmātais, tātad kā brīvais, garām uzrakstiem "tirgus" un "cirks". Jā, daudz ūdeņu aiztecējis kopš tām laimīgajām dienām, kad es varēju būt (un arī biju) pilnīgi bezatbildīgs. Kad man vēl nebija 7 gadu, es varēju darīt visu, kas vien man ienāca prātā. Jā, zelta laiks! Bet tad nāca skola, kur pirmajā mirklī likās, ka viss ir aptuveni tāpat; vienīgi učene reizi nedēļā – parasti piektdienās – iešņāpa man dienasgrāmatā piezīmi – “Bezatbildīgs”. Tas rezultējās neapmierinošā vērtējumā manā uzvedībā. Tolaik es vēl biju naivs. Man likās, ja jau učenei šādi izpildīties sagādā prieku, lai viņai arī tas tiek, un turpināju dzīvot tā, kā nu es to sapratu. Tomēr drīz vien saulainajām dienām pienāca gals, un es beidzot sapratu učenes viltīgo plānu – es tiku izmests no skolas ar piezīmi, ka ar tādu uzvedību kā man tālāk mācīties ir jāiet uz profeni. Var jau būt, ka učenei bija taisnība. Tas ir tajā, ka Padlatvijā vislielākā brīvība bija strādniekiem, jo no tiem jau

There's no room for anger, we're all very small, Oh by jingo Tas notiek, braucot uz šepti. Aukstā laika dēļ ielādētā šaiba sāk gļukot . Pāris reižu pārslēdzu uz nākamo dziesmu, bet viss viens – negrib skanēt tas disks. Meklēt citu nevēlos, jo ar cimdiem rokās jaunu CD tajā spraugā neiebarosi. Pārslēdzu uz radio. BBC stāsta par “Zelta Globusu” sadali Losandželosā, Dikaprio un Lēdijas Gaga panākumiem un citiem dienas varoņiem. Tiek pieminēts arī Stallone, kurš pēc gandrīz 40 gadu pārtraukuma atkal saņem “Zelta Globusu”. Diktors zina stāstīt, ka šī loma kādreizējam grāvēju varonim ir daudz nozīmīgāka – viņš atkal cīnās, bet šoreiz nevis ar ļaunajiem, bet cīņa ir iekšēja – Stallones varonis uzvar slimību – vēzi. Pēkšņi runātājs strupi aprauj stāstāmo un paziņo – ir apstiprinājies, ka miris Deivids Bovijs. Pēdējos 18 mēnešus viņš ir drosmīgi cīnījies ar vēzi (kāda sakritība! – es nodomāju), un 69 gadu vecumā, divas dienas pēc savas dzimšanas dienas, šo cīņu uzdevis. Tas n

Jau labu laiciņu ņemos ar džezu. Neatceros, kad tieši man tas stulbums uznāca – liekas pirms kāda mēneša. Viss sākās ar mūzikas klausīšanās paradumu revidēšanu, kas šoreiz ir solis “nepareizā” virzienā tajā nozīmē, ka šeit nebūs runa par vinilu. Es jau kādu laiciņu esmu iekritis vispārējā failu flakiācijā – t.i. FLAC formāta ieviešanā. Esot dikti labs formāts! Nu, cik tas taisnība – grūti spriest. Pilnīgi droši varu apgalvot, ka šis ir izteikti treknāks failu glabāšanas veids – aizņem ievērojami vairāk vietas kā parastais mp3. Šeptē man aizrādīja, ka, lai nopietni varētu ņemties ar failiem, man ir vajadzīga laba skaņā karte vai DAC, kā daži šo priekšmetu dēvē. Nu, es tad “uz nervu pamata” tādu arī iegādājos. Mans sākotnējais nodoms bija uzlabot failu klausīšanos manās smalkajās hifi austiņās. Tomēr cilvēks domā, bet Dievs dara. Tikko piekabināju jauno skaņo karti pie “ausīm”, pēdējās man nokrita zemē, un sadalījās divi daļās. Man pat samaitājās noskaņojums uz veselu vakaru, jo bi