Dienasgrāmata

This is the last mornin', that I try to breath the heavy air Fight the crowds, avoid the traffic, watch the world turn grey. Pēdējais rīts – ar vasaru ir cauri. Līdz ezeram es esmu nogājis miegodamies un neko daudz nedomājot, bet pie līkās priedes mani pēkšņi sasniedz šī atskārsme. Mjā, pēdējais rīts – gluži kā to dzied Dakteris Huks – rīt jau 1. septembris un rudens sākums. Es uzņemu bildi debilajā telefonā, un iemetu to ģīmjgrāmatā ar atbilstošu piezīmi. Tad aizmirstu šo vēl-viena-vasara-pagājuse noskaņojumu, un ierodos darbā, kur viss ir pa vecam. Darba nedēļa sākas – kolēģi apmainās ar provokatīviem jokiem, vērtējot, kuram ir uzvilktāki nervi, ko varēs pavilkt uz kādu rupjāku vārdu, kas rezultēsies 20 santīmu iemetienā mūsu sodu kastītē – darbā lamāties nedrīkst. Es pamanu, ka esmu pieļāvis kļūdu, parakstot bildi. Grupa dzied This is the last mornin' – tātad tagadnē, nevis pagātnē, kā es esmu parakstījis bildi. Nenoturos, un sāku “trubā” klausīties dziesmu,

Nu tagad man laikam vajadzētu sākt ekstāzē lauz krēslus. Mani paturēja darbā – kāda laime! Tikai izteica rājienu ar “ierakstu notīs”, un vēl es divus gadus nedrīkstēšot saņemt paaugstinājumus vai algas pielikumus. Man tikai jānožēlo grēki un jāveic kolēģu edukācija, lai nekas tāds vai tamlīdzīgs nekad, nekad vairs neatkārtotos. Es biju sagatavojies uz ķildu, grasījos pašu priekšnieku apsūdzēt BCG faktiskā pārkāpšanā, vai arī vienkārši pateikt sakramentālo – tiksimies tiesā. Tomēr es biju gatavs arī šādai notikumu attīstībai, kad mani nemēģina atlaist, bet tikai izsaka "fui!" Šāda scenārijā es biju nolēmis klusēt un nelekties – vienkārši nav vērts tērēt nervus. Patiesībā bija brīdis vai divi, kad Alešs gribēja pārliecināties, vai es tiešām padodos – man bija jāapliecina, ka es piekrītu tām muļķīgajām apsūdzībām, kuras man tiek izvirzītas. Es atbildēju diplomātiski – tieši napstiprināju, bet pateicu, ka apzinos – konsultācija ar juristiem ir obligāta. Alešs, manuprāt

Negribas vairs meklēt jaunu mūziku. Esmu noguris. Apnicis klaiņot. Jāklausās tas, kas ir. Tāpat visu neiespēt. Pietiks mēģināt aptvert neaptveramo. Labāk pabaudīšu to, kas man jau ir. Savādāk – kad es pēdējo reizi klausījos Veitsu, Led Zeppelin, Dilanu vai Beatles? Visu laiku ko meklēju, aizmirsdams, ka tās īstās lietas man ir tepat blakus. Lēnā garā noklausos savu TOP 100. Tas ir baudīgs vingrinājums manai dvēselei. Tikšanās ar vecajiem draugiem ir atbruņojuši mīļa. Brīžam pat asaru notraucu. Lai arī esmu apaļš idiots, man pašam ar šo mūziku ir labi. Jā, labas lietas vajag biežāk apmīļot – tad arī nervu sistēma stabilizēsies, un dzīvot paliks vieglāk. Jā, šajā sarakstā netrūkst lietu, kuras esmu sasēņojis nesenajos klejojumos, un tāpēc tās liekas jaunas un svaigas. Vajadzētu šo visu paklausīties vairāk, un, ja viss ir tik labi, kā patlaban liekas, paplašināt pazīšanos. Pie durvīm bikli mīņājās vēl 175 albumi, kas arī kandidē uz vietu TOP 100. Nesteigšos. Šaubīgākie no esošā