Ainara TOP 100

Ļaunu vēstoša priekšnojauta. Ja nemaldos, tā saucas kāda no „Zvaigžņu karu” sērijām. Te uzreiz man jāatzīstas, ka neesmu redzējis nevienu pašu no šīm filmām. Tikvien, ka esmu daudz par tām dzirdējis.  Šoreiz gan runa nebūs par kino, bet gan par mūziku. Ļaunu vēstoša priekšnojauta uznāca Ainaram, kad viņš ieraudzīja, ka es esmu izķidājis Klāsa TOP 100 albumu sarakstu. Te viņš ar „mugurējo nervu” saprata, ka vienkārši tā tas viss nebeigsies, un es drīz ķeršos arī pie viņa sastādītā topa. Ainars uzreiz pūlējās Ģīmjgrāmatā man aizrādīt, ka tas viņam patiesībā nav nekāds tops – tik drusku paniekojies esot un ka pēc nedēļas, kad es ķidāšu viņa publicēto listi, tā jau būs izmainījusies līdz nepazīšanai.

Paniekojies? Jo ļaunāk viņam pašam. Ja runājam par mūziku, tad te lieta ir nopietna – tas tev nav ziņu portālos Saeimas deputātus vai Valsts Prezidentu apsaukāt. Tomēr par godu Ainaram ir jāatzīst, ka viņš ne pārāk ilgi spirinājās pretī maniem nodomiem, un pakļāvās liktenim kā – es nezinu, kā teikt pareizāk – gandrīz uzrakstīju „kā kristietis”, bet tad man ienāca prātā, ka nepretošanās ir vairāk raksturīga budismam – no savas karmas tak nevienam neizbēgt. Labāk salīdzināšu šo stāvokli ar kosmonautu – vot, viņš tāds ir uzšauts gaisā, un tagad viņam vairs nav ne mazākās ietekmes par to, kas ar viņu notiksies tāļāk – atliek tikai cerēt uz labāko. Tieši tāpat ir ar Ainara TOP 100 – publicēts tas ir, un tālāk jau dzīvo savu dzīvi. Pat ja Ainars to izdzēsīs, man ir noglabāta kopija. Lūk, tā!

Jā, Ainars, starp citu, uzvedās kā īsts goda vīrs – viņš pat neapelēja pie manis agrāk ģīmjgrāmatā izteiktā iedrošinājuma pirms viņa TOP 100 publicēšanas – „tev par to nekas nebūs”. Tas liecina, ka viņš labi apzinās sava stāvokļa bezcerīgumu. Nu, nedrīkst taču mūsdienās ne uz vienu paļauties! Pat uz nejaušiem paziņām sociālos tīklos, nē.

Tas nu tā – liriska atkāpe. Ķersimies tagad pie viņa TOP 100. Lai Ainars man piedod, bet manās domās viņš asociējas ar tādu kā blūza vectētiņu. Tikai nevajag pārprast – tas nav nekas ļauns. Vienkārši Ainars atdzīvināja manu interesi par šo mūziku, un tagad es to klausos daudz, un ne tikai modernos izpildītājus, bet arī žanra celmlaužus, kas izkliedza savu sāpi ar naglu strīķējot pa veļas dēli un ar pēdu sitot ritmu pret palmas stumbru. Nekādas vainas jau nav arī elektriskajai ģitārai. Vienīgi mani kaitina, ja tā paliek raudoša un tāpēc gaudena. Man labāk patīk kaitīgs un agresīvs skanējums.

Nuja, vēl Ainara sarakstā ir pietiekoši daudz tādas salīdzinoši mistiskas, varbūt pat avangardiskas mūzikas. Godīgi atzīstos, ka neesmu līdz tai vēl izaudzis, un šaubos, vai man tas reiz izdosies, jo es jau pats arī neesu 15-gadīgs jauneklis kā, piemēram, Kristaps. Bet par viņu vēlāk, tagad runa ir Ainara listi.

Daudzas lietas man ar Ainaru sapas – veseli 20 albumi no 100. Precīzi kā ar Klāsu. Tomēr atšķirīgo lietu ir vairāk. Izskatās, ka Ainaram patīk progroks. Es kārtējo reizi pūlējos iebraukt Gentle Giant, bet nācās konstatēt, ka arī šie nav manējie. Esmu liels Braiens Īno nedraugs, jo viņa mūziku kādreiz Ermanbrika laikos slavēja kaut kāds iedomīgs pūslis, un man kopš tā laika ir problēmas ar šāda veida mūziku. Tomēr šoreiz Harold Budd & Brian Eno The Pearl likās tīri ok – es varu atrasties arī šādos noskaņojumos.

Kaut kādu iemeslu dēļ es nespēju pievienot nevienu jaunu izpildītāju rokmūzikai, kuru klausījos 70-tajos. Drīzāk notiek pretējais, un rokmūzikas saraksts, kuru es vēl klausos, sarūk kā sviesta piciņa uz pannas. Tāpēc man ir grūti pievienot tādas grupas kā Metallica, piemēram, lai arī tīri tehniski viņiem nekādas vainas nav. Noklausījos arī Roxy Music. Kaut kas tur ir, bet, laikam, ne priekš manis. Dīvaini. Man pēkšņi šajā sakarā iešāvās kāda cita – kaut kur līdzīga grupa 10cc (atvainojos par vaļību viņus salīdzināt). To gan es pievienošu savam TOP 100 – esmu nepelnīti aizmirsis The Wall Street Shuffle varoņus. Paldies Roxy par atgādinājumu!

Kādus albumus es sev esmu atzīmējis kā kandidātus savam TOP 100 no Ainara listes?

Afro Celt Sound System “Sound Magic”

Anouar Brahem “Le Pas du Chat Noir”

Burdon & Whitherspoon “Guilty?”

Di Meola, McLaughlin, De Lucia “Friday Night in San Francisco”

Harold Budd & Brian Eno “The Pearl”

Jon Hassell “Fascinoma”

Steve Kuhn”Pavane for Dead Princess”

William Fitzsimmons “The Sparrow and the Crow”

Atkal astoņi! Man tas ir pārsteigums! Jā, patlaban klausos bugi-vugi, ko Ainars ir ielicis pašās saraksta beigās. Man šausmīgi patīk tāds bezbēdīgs rojāļa skanējums. Es vispār tieši patlaban atkārtoti eju cauri vecajiem bugi-vugi – vajadzētu sacept kompilāciju, bet slinkums. Vienalga – lielisks albums izskaņai!