Dienasgrāmata

 Muldos. Nav pat zāļu skapīša, nemaz nerunājot par trīs lietām. Turklāt alus arī nav salds – ja tā būtu, tad es to nedzertu. Jā, šī dzēriena man dikti pietrūkst – esmu liels alus cienītājs. Diemžēl liekā svara dēļ šis hobijs patlaban ir nolikts “uz prešiem” – citādāk manas līkās kājeles nespēj noturēt manu vareno torsu, kura pamatā, protams, ir viens vienīgs speķis. Es sveru pāri 110 kg, vēlamo 80 vietā. Tātad visur, kur vien es eju, es nēsāju līdzi liekus 30 kg. Ja kādam tas liekas maz, atgādināšu, ka šis svars ir līdzvērtīgs trīs “spaņņiem” ūdens. Pastaigājiet ar tiem apkārt kaut stundiņu, un sapratīsiet, kā es jūtos ikdienā! Labi, bet stāsts nav par trīs spaiņiem, bet gan par trīs lietām, kas aizēno manu dzīvi tādā mērā, ka es jau sāku slīgt depresijā. Pirmā, protams, ir veselība. Man sāka sāpēt ceļgals, turklāt tik ļoti, ka es ne tikai nespēju staigāt apkārt; es sāpju dēļ nevaru naktī gulēt. Un, piekritīsiet man, negulējis cilvēks nav nekas labs. Otra lieta ir mana pensija. Esm

 Auklēju savu kāju. Pareizāk sakot, ceļgalu. Mēģinu atrast stāvokli, kad tas nesāp. Mazliet iespringstu, lai izstieptu kājas taisnas uz kafijas galdiņa. Nē, nav labi – ceļgalā smeldz. Nolieku otru kāju apakšā – nē, šādi paliek tikai sliktāk. Sāku slimo kāju lēnām saliekt, lai saprastu, kādā leņķī sajūta ir vispieņemākā. Šķiet, atbilde ir 10 grādi. Tikai šādi sēdēt ir sasodīti neparocīgi (ir tik dīvaini lietot vārdu “parocīgi”, domājot par kājām). Tomēr sāpe sameklē manu ceļgalu arī šādā stāvoklī, un es nolaižu kājas uz grīdas. Fū! Bet šādi taču ir pavisam labi! Kāpēc es meklēju idiotiskas pozas, ja varu sēdēt kā cilvēks? Zinu jau, kāpēc. Drīz smeldze atkal atgriezīsies, tā paliks arvien stiprāka, un man atkal vajadzēs meklēt kādu eksotisku pozu, kas uz mirkli šķiet pieņemama. Jā, vecums nav nekāda izprieca. Ārsts teica, ka manu neparasti līko kāju ceļgali esot vienkārši izdiluši. Būtu tās taisnas, kā cilvēkam, tad slodze ceļgala skrimsli slogotu vienmērīgi, un nekādu problēmu nebūtu.

 Kas ir latviešu estrādes "zelta graudi"? Mēs, kuriem jau 60+, zinām to pat ļoti labi. Tas ir Raimonds P., Raimonds P. un Raimonds P, vai ne? Nora un Viktors. Kukule un Zīvere. Nu labi – arī Laima Vaikule. Rozenštrauhs? Tak ne jau pats, bet, kad viņa dziesmas dzied Dainis Porgants, un vēl daudzi citi, kurus man ir tā laime nezināt. Un tad pienāk 18. novembris, kad sirds ir pilna, tu ieslēdz LR2, jūtot pakrūtē patīkamu kņudoņu, jo tūlīt atskanēs “visapkārt zeme zied”, un domās tev jau šilierējas Paukštello vēl jauns un smuks – tāds ar matiem. Un tad pēkšņi NODEVĪBA. Citēju: “Paukštello dziedāto ieņaud: kā-zeme-zied-ik-rītu-latgale-kā-blablabla - pat ziepju reklāmu neiedzied vai neierunā tik vienaldzīgi.” Skumji. Kad mēs augām, tad gan... Un tad es aizdomājos, kā tad bija, kad mēs augām. Mana mamma mūziku neklausījās nemaz – kādam ir taču arī jāstrādā, vai ne? Savukārt papum ārpus simfoniskās mūzikas bija atlikusi tikai viena rieva smadzenēs, kuru visu bija aizpildījis džez

 Esmu bezrūpīgs un gandrīz vai laimīgs. Mani ir apstiprinājuši jaunā amatā un iedevuši nereālu pārdošanas plānu. Ja plāns būtu reālistisks, nāktos gudrot, kā to izpildīt. Ja tas būtu pārāk piezemēts, es būtu nevis gandrīz laimīgs, bet gan spiegtu no sajūsmas, cenšoties neatklāt šīs sajūtas saviem dižpriekšniekiem - citādāk šie var vēl pārdomāt un piemest kvotai kādus tur ļimakus. Bet šoreiz manu pārdošanas plānu var salīdzināt tikai ar "nones man sauli no debesīm". Tas nozīmē, ka varu atslābt, jo zinu, ka arī iespringstot neko panākt neizdosies. Protams, mazliet tirpas pāriet pār kauliem, kad iedomājos, vai tikai gada beigās mani neatlaidīs, kad ieraudzīs manus "sasniegumus". Tomēr tā nevajadzētu notikt, jo pagāšgad plānu tak es izpildīju - mani pat aizsūtīja uz 100% klubu. Nē, parasti pēc viena tukšā gada tā uzreiz no darba neatlaiž. Manas relaksētās pārdomas pārtrauc tālruņa zvans. - Hello! - atskan klausulē sievietes balss, kurai, jāsaka, piemīt zināms šar

 V ispār jau nav pazudusi, tā vienkārši ir izkritusi man no prāta. Jau otro dienu pūlos atcerēties, kas tā bija par grāmatu, kuru es pāris dienu atpakaļ beidzu lasīt , bet nespēju atcerēties ne nosaukuma, ne par ko tur bija. Te pie vainas, protams, atkal ir demence, ar kuru, cita starpā es pagaidām sadzīvoju gluži labi . Bez demences es vēl nomokos ar vēlēšanās sevi pilnveidot. Jo kad tad lai sevi cilvēks pilnveido, ja ne pēc 60? Es cīnos ar lasītnepatiku. Kādreiz bērnībā es lasīju kā dulls. Riju vienu grāmatu pēc otras, dažkārt neaizgāju pat uz skolu, jo nespēju šķirties no grāmatas, kuru visu nakti biju lasījis, bet tomēr ne biju spējis pabeigt. Es pat uz poda sēžot , izlasīju visas avīzes druskas pirms to izlietošanas - dzīvojām pirms tualetes papīra laikā. Bet, paliekot vecākam, es konstatēju, ka lasu ievērojami mazāk. Arī daudz lēnāk - man patīk izbaudīt rakstnieka stilu un izteicienus. Nesen pārlasīju Ezeriņa noveles - kas par kaifu ! Tomēr vienu otru grāmatu es lasu ar

 " Old Timer" - šāds smalks uzraksts grezno manu nazi. Un ir jau arī tas īsts oldtaimers - es to 93. gadā atvedu sev līdzi no štatiem. Nopirku to eksotiskā vietā, ko sauc par Walmart, un šim cēlajam mērķim iztērēju 20 zaļus papīrīšus. Bet ko laidara? Manu paša nazi, kas bija izturējis divus gadus armijā, man atņēma Ņujorkas lidostā. Bija vien jāpērk oldtaimers. Oldtaimeram ir viens liels plus pie zivju tīrīšanas - tam ir smags spals. Kad iedodu ar t ādu zivij pa galvu, tad šī ir beigta k a likts. Vispār zivju tīrīšanā šis brīdis man šķiet visbriesmīgākais - es jūtos kā slepkava. Nogalinu pavisam nevainīgu zivi. Tādos brīžos visas budisma kripatas, kādas vien manī mīt, bļauj un protestē. Pielūko! Ar tevi tāpat kādreiz var izdarīties, kad tu būsi atdzimis par zivi. "Kad nu vēl tu par tādu atdzimsi!" - es pats sevi mierinu. Līdz nesenam laikam es arī dikti pārdzīvoju par tām zivīm, kas vēl nebija dabūjušas pa galvu. Tās taču slāpa nost, vāļājoties zālē man līdzās

 Klausoties Šimkus uzrunā pirms koncerta, mani pārņēma divējādas jūtas - vai priecāties par pianista spēju spriest patstāvīgi un atšķirīgi no vispārpieņemta viedokļa, vai arī justies apbēdinātam, ka šāds neapšaubāmi gudrs cilvēks savus spriedumus balsta uz nezināšanu. Skaidrs, ka manas pārdomas šajā sakarā ir nenozīmīgas - tāpat vieni spiegs no sajūsmas par Šimkus uzdrošināšanos - tu tik esi puika! - kamēr daudzi citi iespējams pat boikotēs mākslinieka koncertus, uzskatot, ka viņš, būdams tumsoņa vienā sfērā, nevar būt atzīstams meistars kādā citā. Mani tas noved pie pārdomām, cik gan bieži mūsdienās tā notiek - mēs līdz galam nezinām, bet spriežam. Un ne vienmēr un ne visās jomās ir iespējams precīzi pateikt - te, dārgais draugs, tu maldies - cipari vai fakti rāda pavisam ko citu. Kā vispār jūtas speciālisti vai eksperti kādā jomā, kad mazizglītota publika attīsta savu "īpašo" viedokli? Šķiet, es pats to nekad neuzzināšu, jo nav tādas jomas, par kuru es droši varētu apgalvo

  Tā ir demence. Benzīntankā, tikai pēc tam, kad biju jau uzpildījies, atcerējos, ka es neesmu cilvēks. Tas ir, cilvēks it kā es esmu, bet vienlaikus tomēr arī neesmu – man nav bankas kartes. Kaut kādi mudaki bija sākuši paklusām čiept eiras man no konta, un tāpēc nācās no kartes atteikties. Banka solīja gan, ka drīz šie atsūtīšot jaunu, varbūt pat daudz smukāku un smalkāku karti vietā, bet kad gan tas būs... Toties pieradumi man ir palikuši vecie – sniedzos makā pēc kartes, lai maksātu, bet tur no tās pat “sliede ir atdzisusi” – maks ir tukšs, ja neskaita pārdesmit eiru sīknaudā, kuras es glabāju speciāli mūsu stūra veikalam – tajā kartes neņem.   Katrai lietai ir arī sava gaišā puse, un, ja var ticēt Monty Python, tad uz to vien ir jāskatās. Pasaku kundzei, lai viņa samaksā, un, lai arī mājsaimniecība mums kopēja, visviens uz mirkli man šķiet, ka tās 70 eiras esmu pat ietaupījis. Apetīte aug ēdot. Es vēl piesaku, lai kundze nopērk vējstikla šķidrumu – tad vinnests būs lielāks. Bet

 Kaijas klaigā tik nejēdzīgi skaļi, ka es pamostos. Klusums. Laikam būšu to nosapņojis – es nīgri nodomāju. Droši vien ir baigi agrs – istaba grimst krēslā. Paskatos pulkstenī – nē, jau ceturksnis pāri pieciem; tātad pavisam mierīgi varu celties. Istabā nav gaišāks tāpēc, ka laiks ir apmācies. Atveru durvis un nopriecājos, ka ārā tomēr ir par kapeiku vēsāks nekā istabā. Rīts ir miglains, bet tā nav auksta migla, kādā nomaldījās ezītis. Gaiss šķiet siltu ūdens putekļu pārpilns, un globālā sajūta ir, ka es nevis eju, bet peldu tiem cauri.

  Bieži šie divi vārdi ir dzirdēti kopā. Visdažādākajās kombinācijās. Bailes no nezināmā, bailes no slimības, nāves bailes – galu galā. Nemaz nerunājot par bailēm no čipošanas vai bailēm nākamajā rītā pamosties ķirzakas veidolā, ko pat Stepaņenko skūpsts nespēs noņemt. Un kur tad vēl Bils Geits (kāpēc ne Soross?), kas grib kontrolēt visus un visu. Nemaz nerunājot par alkatīgajiem medicīnas masku ražotājiem, kas savas peļņas dēļ ir gatavi apturēt pasauli. Īsāk sakot, kur vien skaties – bailes, bailes, bailes. Godīgi sakot, es arī neesmu brīvs no tām. Vienīgi man tās ir tādas – kā lai to pasaka – neloģiskas. Es ne tik daudz baidos palikt “ne tāds, kāds es esmu” – manuprāt, tas ar mums tāpat notiek katru dienu – mēs maināmies. Tāpat es īsti nebaidos nāves, jo savos 60, šķiet, esmu vēl par jaunu, lai spētu noticēt, ka dzīve vienā jaukā dienā beigsies. Bet varbūt ir tieši otrādi? Ja jau 60 gadu viss ir gājis gludi, kāpēc lai te kas mainītos? Nē, manas bailes ir man tik neraksturīgas, ci

 Tā es esmu pieradis runāt ar saviem suņiem – ar autoritāti. Tas, ka es pats esmu tas, kurš nav iemācījis, mani īpaši nekrata. Jo vienīgais, ko es patiešām protu, ir runāt ar suņiem ar pārliecību, priekšnieka balsī. Kā nekā es esmu beidzis divas suņu skolas, vienu pat ar izcilību; un sirdī jūtos počķī kinologs.   Vispār sen bija tas laiks, kas sunim bija jāmāca lēkt pāri barjerām, staigāt pa baļķi, kāpnēm, un, protams, arī paklausīt. Tagad man pietiek, ja suns puslīdz godīgi uzvedas, kad staigāju pa mežu. Nebrūk virsū cilvēkiem, riteņbraucējiem, kā arī tiem, kas pārvietojas ar dažādiem alternatīviem satiksmes līdzekļiem – skrituļslidām, skrejdēļiem, pašripjiem, un – kā viņus tagad pareizi sauc? – stāvdrāžiem? Nu, un lai prot atšķirt suņus. Ja tie ir pie pavadas, tad virsū neskriet, lai izaicinātu viņus uz rotaļu. To var darīt ar tiem, kas ir savā vaļā un gatavi dauzīties. To visu Nella ir iemācījusies. Varbūt vēl derētu nevajāt meža zvērus, bet tas praktiski nav iemācāms. Ja Nellai p

  Kad nav naudas, dzert nevar, kad ir, tad neļauj. Nē, šis nav par Emīla nedarbiem, un pat ne par dzeršanu. Šis ir par paģirām vai pohām – kā mēdz teikt latvieši. Man šausmīgi riebjas pamosties, kad tu nezini, ir tev pohas vai nē. Ja nav, saņemies un apspied vieglo nelabumu, kas tevi vajā un sāc kaut ko darīt. Ja ir, tad izvēlies ciešanām stratēģiju – vai nu guli nekustīgi un stoiciski ciet vai arī sāc sevi aktīvi spīdzināt – dzer ūdeni, skrien vemt un taml. Bet, ja tu īsti nezini, tad mētājies pa mājām kā Dieva nepieņemts – centies ieklausīties savā orgānismā, vai netiks dota kāda norāde, kādā zīmē nāksies vadīt šo dienu. Visā šajā stāstā stulbākais ir tas, ka agru vai vēlu uzmodīsies tava labākā puse, un tad nāksies izlemt – paģiras vai nē; sievietes nemīl nenoteiktību. Viņas vēlas zināt, vai vīrs apdarīs visus darbus, kas no viņa tiek gaidīti, vai arī visu dienu necelsies no gultas un ar asarām pielijušām acīm vērsies Visumā. Sievietēm vispār der abi varianti. Pirmajā labums no vī

  Man apbrīnojami labi, varētu pat teikt vērienīgi, iziet vēders. Tur aiziet manas cerības uz laimi, - es nodomāju. Bišķi dīvaina doma, vai ne? Var pat likties, ka es būtu kāds aizcietējumu cienītājs. Tā nebūt nav – es varu visu paskaidrot. Tikai tas prasa laiku. Es katru rītu ceļos agri – man tas nav grūti, jo es konvertēju savu bezmiegu agrā rīta pastaigā. Man patīk nūjot un vērot, kā svīst. Kā svīst ausma. A ko jūs padomājāt? Pirmajā pusstundā mani parasti pārņem taisni neticams mundrums, un es nereti sāku apsvērt, vai man nevajadzētu piestrādāt pie sevis, lai es būtu jaunāks un smukāks. Nu, labi – jaunāks es nebūšu, bet smukāks es noteikti varētu palikt. Ja vien spētu atbrīvoties no tauku maisa, kas man karājas priekšā, neļaujot bez spoguļu palīdzības apskatīt vīrietim svarīgākās vietas un lietas. Skaidrs, ka pēc rīta pastaigas vajadzētu pastrādāt ar hantelēm – tas manam skaistumam noteikti nāktu par labu. 6paku uz vēdera vienā treniņā gan neiegūt, bet, kā esot teicis kāds ķīnīze

  -           Mēs ne tikai pazīstam Latviju; mēs arī zinām, kas ir Lāčplēsis, - viesu mājas saimnieks, blēdīgi smaidīdams, piezīmē. -           Kā tā? – mēs gribam saprast, kas slēpjas aiz šī paziņojuma.   Tas, ka kāds Latvijas sakarā zina ko vairāk par Rīgu, protams, ir glaimojoši. Lai arī pats Lāčplēsis man nekad nav šķitis tas, kas mūs, latviešus, vislabāk raksturo. Patiesībā es vienmēr jūtos mazliet neērti, ja kāds nelatvietis man prasa, kas ir Lāčplēsis un ko tāds ziemā ēd. Tas man liek domāt, cik dziļi kompleksos bija iedzīti mūsu senči, ka viņiem kas tāds bija jāizgudro.   -           IX. gadsimtā Rumānijā bija kolhozs ar tādu nosaukumu, - nesatricināmā mierā paziņo saimnieks. Nu gan dirš – es nodomāju, bet vecis vienā mierā turpina – Es jums varu parādīt uz kartes, kur tas atradās. Tomēr saintriģēja, maitas gabals – es atkal padomāju un noliecos pār galdu, kur saimnieks šķirsta mūžvecu atlantu. -           Te tas ir, - beidzot viņš uzvaroši paziņo. Es paskatos kar

  Porzingis is not more injury prone than, say, Anthony Davis. One can portrait it this way – look how many games KP missed due to the injuries first year, second year, etc. OK – let’s put things in an order – right from the start. Year one. KP played with the Knicks and he was not injury prone at all. Yes, he had few minor, but it was absolutely average. The biggest stretch KP missed was by the end of the season when it was clear that Knicks will not make play-offs and they were openly tanking. KP did not play due to the “process”. His second and third year when KP got his ACL torn the situation was much different. Knicks desperately wanted to make the play-offs and KP was played 40+ minutes on daily bases, even on back to back games due to what he had the same injury AD is having right now. Next year KP had the ACL torn. Both these injuries were because too much load on young guy with 7 and 3 frame. It is never easy to return from such injury but KP made it – he played good bas

  Nolēmu atvadīties no slēpēm, nē, no slēpošanas – es gribēju teikt. Saulītē ir tik silts, ka pirmā doma – šāds laiks nav slēpošanai. Izrādās, ka ir gan. Nekad dzīvē tik brīnišķīgi nav slīdējis. Tu tikai mīņājies pa čagano sniegu, brīžam atspiežoties uz nūjām, bet slēpes tevi pašas nes uz priekšu. Pasakainas sajūtas! Bijām iecerējuši mazu līkumiņu pieklājības pēc, bet rezultātā noslēpojām kādus kilometrus desmit, kas – atceries savus gadus! – ir pat ļoti labi. Saule spīd tieši sejā, un šo sajūtu var salīdzināt tikai ar slēpošanu kaut kur Alpos. Tikai pietrūkst kafenes, kur pasūtīt pāris bombardino vai ko citu tikpat jauku. Lai gan – labi vien ir. Es gavēju (nelietoju alkoholu) jau trešo nedēļu, vēl piecas jānoturas... Tad gan piedzeršos tā, ka suns ģīmi laiza – kā kādreiz mēdza teikt mana nelaiķa māmiņa. Pārnāku mājās. Izrādās, ka šie iespundējuši Lembergu, kamēr es slēpoju. Šo augoni jau sen vajadzēja pārdurt.

 Kārtoju savu vinila kolekciju. Jau kuro gadu. Vispār tā ir manējā visai nosacīti – plates ir mantotas no visdažādākajiem cilvēkiem. Ļoti maz ir tādu, kuras es būtu pircis pats. Tās vairāk attiecas uz sadaļu “Roks”, un nekāda kārtošana te nav nepieciešama – šajās lietās puslīdz orientējos. Ar “Blūzu” un “Džezu” biju ticis galā vēl pagāšgad. Cīņa ar “Pops” – manā, ne klasiskā žanra izpratnē, bija īsa un nežēlīga. Te es sev par pārsteigumu atklāju, ka man ir neticami daudz Raimonda Paula “gigantu”, kā mēs 70tajos šīs plates saucām. Tomēr ilgākā un mokošākā cīņa izvērsās ar simfonisko mūziku. Lieta tāda, ka laba tiesa vinila ir vēl no mana tēva – tātad riktīgi vecas plates, bet dažas nebūt ne sliktas tāpēc. Tomēr tieši šīs plates visvairāk nosēdās plauktā “Miskaste” – vietā, kur nonāk visu žanru mūzika, kas man kaut kāda iemesla dēļ neliekas laba diezgan. Beigās neklausīta ir palikusi tikai koru mūzika un operas – pēdējo ir baigi čum. Man visu laiku bija bail ķerties tām klāt – nu, nees

 Ingrīda vienmēr pirmā iekāpj slēpēs un, pabraukusi gabaliņu uz priekšu, apstājās, lai pagaidītu, kamēr es izkasīšos. Man tas tik ātri nevedas nūju dēļ. Kādreiz tās bija ar godīgām cilpiņām, bet tagad kāds gudrinieks ir iedomājies, ka cilpu vietā ir jābūt tādām kā uzmavām ar lipekļiem un caurumiem īkšķiem. Ko tādu dabūt pāri manam smalkajam cimdam, kas, cita starpā, arī ir ar lipekļiem, nav nemaz tik vienkārši. Skaties, ka siksniņa vispār neizmaucas no skavas – tad būs baigais čakars dabūt to atpakaļ.   Beidzot nūjas ir pie rokām, un es varu kāpt slēpēs. No sākuma vajag kārtīgi paklapēt pa zābaka zoli, lai izkrīt sniega pikuči. Divi sausi knakšķi, un es beidzot esmu slēpēs. Ar pāris spēcīgiem vēzieniem pārliecinos, kā slīd. Nu ne pārāk – atkal pie vainas ir svaigais sniegs. Lai arī tas šodien pie slēpēm nelīp, jo ir gandrīz desmit grādu zem nulles, tomēr pa to neslīd tik labi, kā, piemēram, vakar. Sajūtas ir nedaudz līdzīgas kā brienot pa vati.   Un tomēr tas ir kaifs uz slēpēm lai

  Beidzot noskatījos. Vispār nekaunīgs piegājiens – kaut arī ne pārāk oriģināls. Ar savu teātra režisora reputāciju Hermanis panāk, ka tu, cilvēks, samaksā par seriālu – tikai divas teātra biļetes! –   gan jau tad skatīsies līdz pat beigām – skopums neļaus apstāties, ja vien sākums būs cik necik jēdzīgs. Tā arī notiek. Pirmās pāris sērijas – šķiet jēdzīgas, bet tālāk ceļš viens – tikai uz leju. Sākot ar 7 sēriju, šķiet, ir aptrūkusies nauda scenāristam – satura pavediens pazūd kā nebijis. Tālāk tiek filmētas kaut kādas epizodes bez jelkādas jēgas; laiku pa laikam uzrodas jauni personāži, kuru klātbūtne stāstā nekādā veidā nav pamatota – tiem ar seriālu nav tieša sakara. Arī atrisinājums ir glups līdz izmusumam. Kāds ir sausais atlikums? Mācība, ka Hermaņa režisētus seriālus skatīties nevajag.

  Jauns gads, jaunas apņemšanās, jauns viss. Kā gan tas viss apnicis! Vajadzētu izdomāt kaut ko vienu, bet sakarīgu, un tad pie tā arī turēties. Kā reiz pirms daudziem gadiem, kad atmetu smēķēšanu. Atceroties šo varoņdarbu, mana sirds joprojām pildās ar prieku un lepnumu. Jā, toreiz bija baigā motivācija – veselība un naudas ekonomija. Bet vai tad tagad tā nav? Uz spēles likta, tā teikt, cilvēka acu gaisma, bet es te vēl spriedelēju par motivāciju! Jā, redzi vajadzētu atpūtināt. Asarojošas, iekaisušas acis, ar kurām neko jēdzīgi vairs nav iespējams saskatīt – tas nekur neder. Sēdēšanu pie kompja vispār vajadzētu ierobežot līdz četrām stundām dienā. Tas ir pilnīgi pietiekoši. Īpaši, ja ņem vērā, ka smadzenes resurss man velk tikai divi stundas. No rītiem pastrādāšu, bet pēcpusdienās vairs “ne locekļa”. Un vienu dienu acīm vispār vajag brīvu. Nekāda datora, nekāda interneta. Svētdienās strādāt ir kaitīgi. Vai tik tas nav pārāk ambiciozi? Tieši šodien ir svētdiena, tad jau sanāk, ka i