Dienasgrāmata

  Šķiet tieši togad mūsu mājās parādījās maģis. Tas, protams, bija īsts breakthrough – gluži kā tiek pacelts aizskars saulainā vasaras rītā. Pirms tam mēs varējām tikai apjaust, kas kaut kur citā pasaulē – man tas likās miljoniem gaismas gadu tālu – eksistēja šāda dzīve. Brīva, mežonīga, varbūt dažkārt arī briesmīga, bet tāda tur bija. Rokenrols, sekss un narkotikas. Skolā kāds uz sola bija uzrakstījis “Long Live Life With Alchochol and Sex... and ALL, for example LSD”. Nezinu, kurš skolnieks dzīvoja tādu dzīvi, bet tā tur stāvēja rakstīts. Jādomā, ka “He wrote for you, drew for you too” – vārdi no “Lai vienmēr būtu Saule”, kuru mēs skolā dziedājām angliski.   Pirms maģa parādīšanās “īsto” mūziku biju dzirdējis vienīgi pa radio. Atceros kā Lielvārdē, kur jaunieši vakaros sita voļļuku, kāds mūžīgi regulēja VEF 12. Par logu uz ārpasauli šo radio bija pagrūti nosaukt. Ja nu vienīgi par vēdlodziņu. Bet savu funkciju tas pildīja. Atceros kā vienu vasaru tajā gandrīz nemitīgi skanēja Hey J

 Rihards Š. Bergs arī mani neuzaicināja, bet es, līdzīgi Ainaram, sāku aizdomāties. BAND/ARTIST I HATE: Vai ir kāds, kura mūziku es ienīstu? Nu, bet dabīgi. Patiesībā tādu ir baigi čum. Es pat viņus sāku klasificēt – ir tādi, kuru mūziku nevaru ciest, jo dziesmas man atgādina Lieldienu olas. Lai arī pilnīgi vienādas tās nav, bet dziesmas ir tik līdzīgas, ka šādu grupu albumu allaž pietrūkst gribasspēka noklausīties do golam (līdz galam). Tomēr, ir arī tādi albumi, kad, liekot roku uz sirds, droši varu apgalvot, ka man riebjas pilnīgi visi gabali. Vārdā gan nevienu nesaukšu, lai, kā saka Putins, не оскорблять чувства верующих . Varbūt kādiem tieši šī mūzika liekas alfa un omega visam, ko cilvēce savā attīstībā ir sasniegusi. BAND/ARTIST I THINK IS OVERRATED: Manuprāt, populārā mūzika, sākot ar laiku, kad tika izdomāts radiofons un beidzot ar MTV, ir pārlieku augstu novērtēta. Savas zelta un platīna tirāžas albumi ir ieguvuši galvenokārt pateicoties industrijas masīvajai reklāmai. Un