Dienasgrāmata

 Kuru laivu izvēlēties? Agra kruto platdibeni vai arī no kaimiņa mantoto tupeli? Izšķiros par otro, jo tai ir slaida forma – braucot ar Agra laivu atmuguriski, viļņi skaļi sitas pret to un biedē zivis. Un tieši šodien ezers mazliet viļņojas. Iestumjos ezerā un mēģinu saprast, no kurienes īsti pūš vējš – ir jāizšķiras, uz kuru pusi labāk kuģot. Nospriedis, ka tas drīzāk nes pa labi, sāku mētāt vizuli. Black Furry – mans krutākais rotiņš. Melnā krāsā ar sarkaniem punktiņiem. Metu gan pa kreisi, gan pa labi, bet panākumi izpaliek. Varbūt vizulim misējas gaita, jo pēdējā spiningošanas reizē tas mazliet deformējās. Es gan centos izlocīt to atpakaļ, bet ej nu sazini, kā tas tagad uzvedas ūdenī.  Kad vējš laivu ir iepūtis niedrās, nolemju nomainīt mānekli. Vajadzētu likt spožo sudrabaino, jo tas ir jau izturējis vairākas “uguns pārbaudes” šajā ezerā, tas ir, es zinu, ka strādā labi. Man tomēr sagribas izmēģināt otru Black Furry – lai arī tas izskatās kā anektdote par tēmu, jo ir dzeltenā krās

 - Vai jūs rīt neuzrakstītu īsu recenziju, kā jums patika? – pirms izrādes sākuma es dzirdu kādu lūdzamies. Atbilde ir ciets “Nē!”. Tik ciets, ka es pat nobrīnos, vai atteikumam nav vēl kāda dziļāka pakaļējā doma. Būtu labāk prasījuši man! Es gan par teātri neko nerubīju, bet stumdīt tekstus bez kādas vajadzības – tas man patīk. Un tad arī sākas – iznāk bariņš muzikantu, kas rauj vaļā riktīgi jaudīgi un tieši “po ģelu” – kā mēdz teikt latvieši. Tas tev nav nekāds “Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī, kur muzikanti kaut kur dibenplānā žēli ļurina. Šajā izrādē mūzikai ir, ja ne pirmā loma, tad, mazākais, tuvu tam. Bet kur tad palicis Rainis? Kur ir īstenais “Spēlēju, dancoju” piecos cēlienos, kur viss notiek tā, kā tam arī ir jānotiek? Tā vietā pavisam mūsdienīgas sarunas – ķīvēšnaās, kādas teju katru dienu redzam un dzirdam gan sociālajos tīklos, gan uz ielas. Tad vēl vairāk vai mazāk asprātīgas pārdomas, “kas ir māksla?”, kuru laikā arī pavīd rotaļīgs sveiciens “Rotko” izrādei Dailē,

 - Labi, ka mīksta! – nopriecājas Agris. Par ko viņš tā? Par baltmaizi? Gultu? Sievieti? Nē! – par baraviku. Ja būtu stingra, nāktos ņemt, bet šo var atstāt. Mēs, protams, par lielajām un pāraugušajām sēnēm tikai smejamies, dažkārt bildējam tās, bet, ja patrāpās maza un smuka, latvieša sirds neļauj tādai paiet garām, un ir jāgudro, kā atrast tai vietu grozā. Visticamāk, būtu jāpieņem smags lēmums, kuru beku izlidināt no groza. Tāpēc arī Agra balsī tāds atvieglojums – šī ir mīksta! Kur palikuši laiki, kad mūsu grozi pildījās ar bērzlapēm, rudmiesēm, vilnīšiem un ko visu tik vēl ne, un tikai pašā stūrī gozējās vienīgā baravika – kā tāds simbols, kā sēņotāja lepnums. Kaut arī, visticamāk, tārpaina, tā greznoja visu guvumu. Ne jau velti kāds mans draugs mēdza teikt: - Atrast baraviku – tas ir tāpat kā nospiningot līdaku. Es iztēlojos, kāds bardaks valdītu manā laivā, ja man būtu tik daudz līdaku, cik baraviku vakar... Jā, to bija kaudzēm. Un mēs vairs nesēņojam šī vārda klasiskajā izpr