Dienasgrāmata

Salīdzinoši bezsakarīgs gabals, kuram pietrūkst jēgas. Vienīgi ASV programmistu dzīve “aizgaldos” parādīta 100% patiesi – līdz kaulam pazīstami. Es gan tikai 6 mēnešus planēju tādā vidē, bet, visviens, atceros to labi. Ārēji draudzīga atmosfēra, viens otram sit uz pleca, sauc par Bilu, Stīvu avi vēl tur kā, bet to pavada nejēdzīgi noteikumi un procedūras, kas ir visiem jāievēro, nežēlīgi daudz birokrātijas un nevienam nevajadzīga darba. Brīdi iedomājos, ka filmas “mesidžs” ir, ka viss ir mūsu galvās; cilvēks ir brīvs, kad viņš izvēlas tāds būt. Galveno varoni ar hipnozes palīdzību “nozombē” uz pozitīvu domāšanu, no kuras viņam atgūties it kā nav iespējams, jo pats hipnotizētājs negaidīti atdod galus. Tomēr filmas turpinājumā šīs iekšējās brīvības stāsts pamazām izčākst; šķiet filmas autori paši par to piemirst. Vērtējums *** zvaigznes no piecām.

-          Kā tad dejo vecie ļaudis? – es prasu. -          Nu – tā, - mana jaunākā gausi plivina nolaistas rokas gar gurnirm. -          Bet jauni? -          Tie – šitā! – un Dace enerģiski sāk izpildīt tādus kā vieglatlēta plecu daļas iesildīšanas kustības. Vai tiešām kļūstu vecs? Sāpīgs jautājums, vai ne? Bet ne jau par vecumu te stāsts, bet gan par Manu Chao, kas nesen kā bija pārsteiguši Rīgu. Neesmu liels zinātājs, bet manā izpratnē agrākā attīstības fāzē viņus saukuši Mano Negra. Jāatzīstas, ka viņi man bija jauna atklāsme mūzikā. Nebija jau tā, ka agrāk nebūtu nekas zināms par populāru mūziku spāņu, franču vai vēl kādā tur mēlē, bet šis bija tāds lustīgs muzikāls kokteilis, kas īsā brīdī varēja būt piederīgs visdažādākajām kultūrām, ritmiem, valodai. Īsāk sakot, tas bija kaut kas aizraujošs. Bet no King of Bongo es mazliet bīstos. Šīs vienas dziesmiņas dēļ: Babe I don't want you no more And I'm sick about all the game You're playin' beh

“Dzīvosi! Ko ta tur!” – kāda balss iesāk skaidrā latviešu valodā. Tālāk gan viss vienā nevalodā, šķiet, franciski. Visviens, man liekas, ka dziedātājs ir tautietis, un es uzsāku pat neatkarīgu izmeklēšanu, kurš no mūsējiem prot tik ģeniāli maskēties. Nē, tie ir kaut kādi stulbi kanādieši no Kvebekas. Jūtos vīlies, un mana kvēlā interese par grupu pamazām apdziest. Nav viņi slikti, bet arī ne ģeniāli. Planē kaut kur starp folku un progroku. Šaiba manās rokās nokļuva krietni vēlāk – kā “carisma smagais mantojums”. Vispār man tādu ir veseli divi – Kriša vinila kolekcija un manas vecākās meitas sīži. To ir salīdzinoši daudz; turklāt daudz tādu lietu, kas man ir jaunums. Jaunums man, saprotams, citādāk mana meita laikam pakaļ nav skrējusi. Tur, piemēram, ir laba čupiņa ar The Band, kuru es tomēr tā īsti nespēju iemīļot. Jā, un starp tiem arī šis Harmonium 1974. gada dubult CD komplekts; grupai tas ir pirmais.  

Sen, kaut kad 90tajos, mans priekšnieks bija anglis. Reizi mēnesī vai divos viņam atradās laiks mani apciemot, lai iedvesmotu diženiem darbiem. Tie gan nekad nematerializējās – pie vainas bija mans pofigisms un pilnīgs pozitīvas domāšanas trūkums. Man glāze tā arī palika pustukša; puspilnu to es nekad neieraudzīju. Reiz anglis iepeldēja pie mums birojā tāds domīgs. Kad prasīju, kas vainas, šis atbildēja, ka viņam ir likusies dīvaina airBaltic lidmašīnas stjuarta (vīrieškārtas) dīvainā piezīmē nolaižoties. -          By the way this aircraft is being landed automatically. If the flight fucks up, please don’t blame the pilot . Acīmredzot tik atklātu un tiešu paziņojumu mans priekšnieks nekad agrāk nebija dzirdējis. Kāpēc es to tagad atceros? Pavisam vienkārši – vakar ģīmjgrāmatā kāds bija nopublicējis karikatūru, kur ļoķenes pasažierim pilots skaidro, ka COVID-19 straujās izplatības dēļ viņš strādā no mājām... Nuja – tā var būt. Vispār “Kroņa vīruss” ir tik dīvains un

Bērnībā es biju liels mūzikas entuziasts – čum vairāk nekā tagad, kad es drīzāk tā dekadentiski veldzējos muzonā, jaunus ceļus vairs nemeklējot. Tas ir, gandrīz vairs nemeklējot. Mans pēdējais “karagājiens” jaunus iespaidus meklējot, gan notika salīdzinoši nesen – pirms 8 gadiem, kad mani uz to pagrūda Klāsa 101 albumu grāmata. Tomēr tāds, kāds biju tīņa vecumā, es vairs nebiju. Tad entuziasms burtiski spiedās pa ausīm ārā – viss bija jāaptver, viss jāpaspēj, jo tas likās esam tiešām svarīgi. Svarīgāks par visu. Lielākoties šī mana aizraušanās no manis neprasīja nekādas piepūles vai iekšēju saspringumu. Man labi gāja iekšā gandrīz viss, jo pats termins “mūzika” man bija ierobežots – skaņražiem bija jābūt matainiem čaļiem ar ģitārām. Tādi tipāži kā, piemēram, Eņģelberts Hamperdinks, Frenks Sinatra, Raimonds Pauls vai viņiem līdzīgie (par simfoniskajiem orķestriem nemaz nerunājot) vienkārši nekvalificējās. 60to beigām un 70to sākumam bija raksturīga šaura specializācija. Tomēr