Вы унылое говно, а не современный художник!

Jā, gribētos gan... ne jau par mūsdienīgu mākslinieku – man pietiktu būt kaut vai par sanīkušu sūdu, bet arī tas nav lemts. Es esmu tāds pats kā lielākā daļa cilvēku – vienkāršs sūds. Sanīcis sūds jau pretendē uz īpašu, individuālu statusu, jo kurš gan ļaus sūdam sanīkt – tevi vienkārši pievienos pārējām pasaules fekālijām, un tur tu saplūsti kopā ar šo visaptverošo masu, kas veido lielāko t.s. cilvēces daļu.

Pirmo reizi par ko dzīvē kļūt, es aizdomājos 17 gadu vecumā. Līdz tam es pāris reižu biju par to lauzījis galvu, bet ne pārāk nopietni. Vienīgais, ko es tobrīd sapratu, ka esmu absolūti nederīgs jebkādai profesijai. Es nespēju sevi iedomāties ne kā proletārieti, kas čakli strādā, ne kā veiklu blēdi, kas ir iefiltrējies kādā ekskluzīvā amatā, piemēram, ir noliktavas priekšnieks, kas veikli „tamborē” visaptverošajā blata sistēmā. Iespēju atrasties barjeras otrā pusē – t.i., pārtapt par partijas funkcionāru vai čekistu, kas manās acīs bija/ir viens un tas pats, es neapskatīju. Kāpēc tā – nezinu. Man tas likās pretdabīgi.

Tā es 17 gadu vecumā biju laimīgi pabeidzis vidusskolu un līdz nemaņai apdzēros savā izlaidumā. Dzerts tiešām tika pamatīgi. No sākuma klases telpās, kur lakām aprikozu liķieri no mēģenēm – mēs izmantojām to priekšrocību, ka mūsu klase atradās ķīmijas kabinetā. Vēlāk visi devāmies maršā uz Brīvības pieminekli tur nolikt meijas, ar kurām bija izgreznotas skolas telpas. Kāpēc mēs tā rīkojāmies – nezinu. Mēs pilnīgi noteikti bijām pilnīgi apolitiska klase. Mums vienkārši likās, ka par godu šim lielajam notikumam – skolas beigšanai – kaut kur ir jādodas un jāpaveic kaut kas neikdienišķs. Meijas mēs nesām kā karogus, un gods kam gods, salikām tās glīti zem Brīvības statujas. Cita starpā, daži mani draugi zināja teikt, ka nākamajā dienā to tur vairs nebija. Tas nu tā.

Pa ceļam mēs bijām iepirkuši vēl degvīnu pie Dzirnavnieka, kas turpat tika lietots, un tālākās manas atmiņas paliek dīvaini fragmentāras. Tik vien atceros, ka mēs ar Mazo Dzērāju tukšojam Mello Balzāmu no kakliņa kaut kur Daugavmalā, un mums ir piebiedrojies kāds dīvains tips, kuram arī it kā esot izlaidums.

To laiku balzāmu taisni iedzert nebija iespējams – tas momentā prasījās ārā. Lai novērstu šo kļūmīgo situāciju, devāmies uz mūsu jaunā drauga mājām kaut kur turpat Vecrīgā. Mūsu paziņa izrādījās kombinēts hipijs-džezmens. Viņa istabā nebija mēbeļu – sēdējām uz grīdas un klausījāmies džeza plates. Aparatūra un ieraksti bija baigi krutie. Saimnieks vēl mūs cienāja ar mellu kafeju, kurai klāt mēs jaucām balzāmu. Te vienā brīdī puisis sāk gaudot mūzikai līdzi, līdz atgūstas un saka, ka šajā vietā tā darot visi no viņa kompānijas, bet viņš saprotot, ka mēs to visu klausāmies pirmo reizi, un tāpēc viņš mūs atvaino par nezināšanu.

Kad bija jau krietni gaišs, devos mājās. Es nesaprotu, kā es biju palicis viens un kāpēc nespēju veikt samērā vienkāršas lietas – piemēram, aiztaisīt sev bikšu priekšu, bet, ejot gar Raiņa pieminekli, man nekādi neizdodas izvairīties no milzu puķu dobes, kas ir tā priekšā, un es esmu spiests brist tai cauri, tā aplaužot ziedus, un rasā galīgi samērcējot sava glaunā uzvalka bikses.

Laimīgi nonācis mājās, es iekritu bezsapņu miegā. Pamodos kaut kad dienas vidū, un acumirklī sajutu nepieciešamību pēc svaiga gaisa. Tādās reizēs es parasti sēdēju uz kāpnītēm pie mūsu dzīvokļa durvīm pagalma pusē, kur centos atgriezties dzīvē. Tur atradās arī mūsu pastkastīte, un es pacēlu no zemes papīra lapiņu, kas bija nokrituse. Tā bija pavēste no Kara komisariāta, kas pieprasīja, lai es ierastos pēc pāris dienām, un ņemtu dalību dīvainā apmācībā - Курсы легких водолазов. Pēkšņi sajutos skaidrs kā stikliņš. Ātri saģērbos un pēc mirkļa jau sēdēju vilcienā uz Lielvārdi – Senča mājas likās drošākā vieta, kur paslēpties.

Pa ceļam nokāvos ar domām, par ko īsti es šajā dzīvē vēlētos kļūt. Kā jau parasti pēc masīvas iedzeršanas otrajā dienā smadzenes strādāja apbrīnojami skaidri un asi. Es iedomājos, kāda ir jēga no tā, ka cilvēki vispār dzīvo. Visa veida materiāli labumi un ieguvumi man likās nenozīmīgi – tā bija tikai dabas resursu iznīcināšana, lai iegūtu zināmu dzīves komfortu. Vēl nožēlojamāk likās citu cilvēku vai valstu vardarbīga pakļaušana, lai pēc tam ar to lielītos. Militāra karjera man likās pats stulbākais, kas ar cilvēku var notikt.

Māksla – tas ir vienīgais, kam ir kaut kāda jēga šajā dzīvē. Viss pārējais vienkārši ir bullshit. Nu, ja jau reiz tā, tad būtu jākļūst par mākslinieku. Domās kritiski sevi izanalizēju. Viens, kas ir skaidrs, ka es nekad nekļūšu par gleznotāju, tēlnieku vai grafiķi – man ir pilnīgi nulle talanta šādām nodarbēm. Jā, ar mūziku ir vēl daudz sliktāk. Man gan patīk to klausīties, bet pats es neesmu spējīgs pat nodziedāt vienkāršu dziesmiņu, ko no mums vēlējās izspiest Dziedāšanas skolotāja. Nē, tas arī bija galīgi garām. Palika tikai rakstnieka karjera, bet arī te bija daudz problēmu. Vienkārt, es vienkārši nepratu rakstīt. To gan varētu iemācīties, bet rakstīšana, kas sākas ar žurnālistiku – mazākais man tā likās – Padlatvijā atradās nopietnā čekas kontrolē, un es nespēju iedomāties sevi, veidojot kompromisus ar savu sirdsapziņu. Tomēr izšķirošais faktors lēmuma pieņemšanā bija parasts talanta trūkums.

Nu, ja es nevaru kļūt par to, par ko es gribu pat ne sanīkuša sūda statusā, ir jāsaprot, ko tad ar savu dzīvi iesākt. Ja cilvēks pats nespēj radīt nemirstīgu mākslu, tad acīmredzot atliek to tikai baudīt. To tad arī es izvirzīju par augstāko prioritāti savā dzīvē. Kas attiecas uz kādu praktisku nodarbošanos, tad šeit es galvenokārt domāju, ko nedarīt, nevis ko darīt. Es nevēlējos nekādā veidā būt iesaistīts valdošās kliķes aktivitātēs. Es apzināti izvēlējos neveidot nekādu karjeru, bet tā vietā dzīvot tikai savam priekam, cik nu tas vien ir iespējams.

Ja kaut ko tādu nolemj tādā svarīgā vecumā kā 17 gadi, tas, saprotams, atstāj savu iespaidu uz visu mūžu. Godīgi sakot, es vēl tagad domāju tāpat. Zināms, ka klāt ir nākuse vēl viena otra atziņa – man ir jāspēj apgādāt sava ģimene, piemēram. Tomēr savādāk es joprojām domāju kā tīnis – cilvēka dzīves uzdevums ir baudīt mākslu. Tas, protams, pie nosacījuma, ka pats neesi spējīgs to radīt.