Dienasgrāmata

Dažkārt (ļoti reti) pie manis mājās sarodas ciemiņi. Nereti viņi ir mūzikas gardēži, un tāpēc es nopietni lauzu galvu, kā sastādīt vakara “plejlisti” tā, lai ciemiņi būtu laimīgi. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī varētu likties. Ir jāatceras, kāda mūzikas kuram ir tabu, tad jāmēģina novērtēt, cik ātri vīns viesiem sakāps bēniņos, un viņi sāks prasīt pēc kā vienkāršāka, pēc kaut kā tāda, kas pats par sevi varbūt nekas izcils nava, bet par tādu ir kļuvis ļaužu atmiņās. Vienkāršāk izsakoties, ir jāspēj uzminēt, kurā psiholoģiskā brīdī publika pieprasīs Slade Alive . Es, protams, labi apzinos, ka šādi mēģinājumi prognozēt publikas nepastāvīgo gaumi ir jau iepriekš lemti neveiksmei. Daudz jēdzīgāk rīkojas, piemēram, Klāss, kurš liek plati pēc plates un tad skatās, kādā virzienā vakara gaitā sāk dreifēt ciemiņu uztvere un prātiņš. Es tomēr palieku pie “plejlistēm”. Lieta tāda, ka man patīk sastādīt šādas listes, kas parasti ir manis agrāk veidotu kompilāciju apvienojums. T

“Kādreiz krieviem bija tāds raidījums Smieklu lokā. Tā vadītājs mēdza sacerēt sarkastiskas epigrammas par tā dalībniekiem. Reiz pēc Josifa Kobzona uzstāšanās viņš pateica: „Kak ņe vozmožno ostanovtj beguščevo bizona, tak ņe vozmožno ostanovitj pojuščevo Kobzona”. Sinatra man vienmēr ir licies kā Amerikas Kobzons. In The Wee Small Hours gan ir uz liriskas nots. Liekas, ka es jau agrāk esmu te izplatījies, ka šāds holivudisks sīrups man orgāniski riebjas.” – tā es spriedu tieši pirms pieciem gadiem, kad ķidāju Klāsa 101 albumus. Šodien klausos to atkal. Kas ir mainījies? Pieaugusi ir mana neiecietība. Mūzika ir tāda pati, kādu to atceros – sīrupsalda, nemaņā garlaicīga, visa tikai un vienīgi apnicīgajā Holivudas manierē, kas patiesā džeza cienītājā iedveš šausmas. Nekādu krāsu, kolorīta, pipariņa vai interesantu nianšu. Viss ir kā nopulēts ar “nullīti”.  Sinatras mūziku noteikti varētu izmantot, lai psiholoģiski apstrādātu ienaidnieka spiegus. Otrajā klausīšanās stundā viņi sāktu l