Vinyl Confessions – Kansas

Pirms gadiem desmit Lielvārdē, pastaigājoties gar Daugavmalu, es atradu naudu – veselus 40 rubļus, t.i. četrus desmitniekus. Nezinu kāpēc, bet tajā brīdī man sirds iepukstējās straujāk – es atcerējos tos laikus, kad par šādu naudu varēju tikai sapņot. Tā būtu devusi man iespēju smalki uzdzīvot kopā ar mīļoto meiteni vai arī uzcienāt visus draugus, vai arī ar to varētu noklāt trūkstošo daļu kāda mana nekad nepiepildītā sapņa realizēšanai – piemēram, nopirkt īstas Wrangler džinsas. Tad gan es būtu baigais džeks, nevis tāda nožēlojama būtne, kas tikai veģetē tādā kā dzīves pabērna lomā. Es galīgi neiederējos padomijas sistēmā. Es ne tikai nespēju naudu nopelnīt, bet man arī pietrūka spēju iedibināt izdevīgas pazīšanas, ko visi sauca par blatu, kas bija nepieciešams, lai šos sarkanos papīrīšus, pārvērstu kamā nozīmīgā un derīgā.  

Jā, tagad tie tiešām ir tikai papīrīši, jo visi lieto eiras. Pat latus – to skaisto naudiņu – mēs visi esam jau paspējuši aizmirst. Par Latvijas rubļiem vai repsīšiem nemaz nerunājot. Kurš gan tagad vēl spēj atcerēties „cūkas pusgalvas”, t.i. naudas zīmes ar Voldiņu prōfilā? Un tomēr kaut kas manī vēl reaģē, turot rokā šīs banknotes.

Šis stāsts nav par naudu, bet gan par vinilu. Es nezinu, kurš ir sācis lietot šādu ērmīgu apzīmējumu platēm vai diskiem, kā kādreiz manā jaunībā tos mēdza dēvēt. Skaņuplates „no turienes” tāpat kā džinsas, kožļene un visādas tur šmotkas, piemēram, T-krekli, botas un tml. atradās tajā mantu kategorijā, kuras nenormāli gribējās iegūt, bet rociņas allaž izrādījās par īsām. Bija gan pāris bikli mēģinājumi ar diskiem spekulēt, pelnīt ar ierakstīšanu vai kā tamlīdzīgi, bet parasti tie visi beidzās ar mazākiem vai lielākiem finansiāliem zaudējumiem. Tāpēc es kaut kādā psiholoģiskā brīdī pilnībā pārslēdzos uz lentām, kas arī skanēja gluži labi. Īpaši vēlākajā periodā, kad stabili biju pārgājis uz 500-niecēm, kurās varēja iebliezt divus albumus. Kasešu periodu es pēc būtības izlaidu, bet uzreiz no lenteņa pārlēcu uz šaibām, t.i. CD.

Īsāk sakot, vinila periodu es tā arī nepiedzīvoju. Tāpēc tagad gadus 30-40 vēlāk mēģināt aktualizēt vinila klausīšanos man liekās samērā smieklīgi. Var jau sākt visādi ākstīties, sasniedzot zināmu vecumu, bet galīgi par ģeķi arī nevajag pārtapt. Tomēr dažādu vēzisku apstākļu sakritības rezultātā es esmu iegādājies patafonu, un lēnām sāku vākt plates. Šodien man uzvaicāja, kā es jūtos jaunajā – vinila pasaulē. Grūts jautājums. No mūzikas klausīšanās viedokļa, godīgi sakot, nekādu pārmaiņu nav. Daba mani ir apdalījuse, un es nesaklausu nekādas starpības vinila, CD, mp3 vai FLAC skaņā. 

Nesen, kad es braucu mājās no Votersa koncerta, Spulgacītis man piedziedāja pilnas ausis par skaņas kvalitāti. Ko tik es toreiz nedabūju dzirdēt! Gan par velcētu sudraba vadu sildīšanu, lai iegūtu puslīdz pieklājīgu soundu, gan tādas briesmonības kā izvirzījums Furjē rindā. Līdz pat tik poētiskam stāstam ka īstenos skaņas vadus vij kaila jaunava pilnmēnes naktī. Jāatzīstas, ka tikai pēdējā no minētajām skaņas kvalitātes uzlabošanas tehnoloģijām (bija vēl daudzas citas – ne tik ekstraordināras) mani patiešām pārliecināja. Ja mūzikas klausīšanos man asociētos – es pat tā uzreiz nezinu, kā to pateikt – ar mūsu mākslas fotogrāfu labākajiem kailfoto, es kļūtu par pārliecinātu audiofīlu. Tagad diemžēl ar mani tā nav, un es esmu, kur es esmu.

Uz tās nožēlojamās aparatūras, kāda ir manā rīcībā, nekādu starpību skaņā es nesaklausu. Es zinu, ka uz riktīgi kvalitatīvām kastēm mp3 failu basi mēdz dīvaini peldēt, ka nav iespējams klausīties. Ja fails ir sūdīgs, tad tas jau saknē var skanēt draņķīgi kā pīkstulis, bet tādus es parasti vienkārši likvidēju. Arī FLAC, tāpat kā CD, uz manas aparatūras skan vienādi labi vai slikti. Īsti laba skaņa ir vienīgi uz smalkajām Philips bezdrāts „ausīm”, kuras valkāju veicot visādus dārza darbus. Tas padara šo procesu gandrīz vai par baudāmu. Vēl, protams, izcilu soundu var iegūt, vienkārši uzgriežot skaļāk, kad liekas, ka tūlīt sāks plīvot neesošie mati. Jā, tad patiešām skan.

Nuja, bet atpakaļ pie vinila. Kāpēc es esmu to ieviesis? Lieta tāda, ka plates var klausīties arī ar acīm. Man patīk skatīties uz albumu vākiem plauktā. Tie atgādina man, kāpēc es vispābā sēžu šeit uz šā dīvāna. Taču ne jau tāpēc, lai ģenerētu kaut kādas pārgudras biznesa idejas vai vienkārši atbildētu uz e-pastiem. Albumi man atgādina par manu dzīves lielo kaislību, kas ir mūzika. Īsāk sakot, ņemoties ar vinilu, kas joprojām izskatās tikpat labi kā pirms 30 gadiem, bet tagad ir pieejams, es sajūtu iekšēju kick – līdzīgi kā uzejot upes krastā tos četrus čirikus. Tā ir forša sajūta – es paņemu albumu rokās, izpētu vāku, pasvārstu to plaukstā, tad uzmanīgi, uzmanīgi uzstīvēju plati uz atskaņotāja, un, lūk, tā jau skan. Varbūt tiešām par kapeiku labāk kā CD?  Loceklis viņu zina.

Jā, neslēpšu, ka tā ir bauda, ka šobrīd es varu to atļauties – jaunībā es varēju tikai sapņot par tādām izvirtībām. Šodien, piemēram, es nopirku veselus trīs albumus, bet tāpēc man nav jākar „vadzis zobā” vai kā savādāk jānomokās. Saprotu, ka vienmēr tā var arī nebūt, un es vienkārši baudu dzīvi, kāda tā patlaban ir. Kā pirmo klausos Hot Rocks, un augstā skaņa ar ko sākas šī Stones izlasīte ir vienkārši debešķīga – tā atsauc atmiņā, kā es pirmo reizi to izdzirdēju, un daudzas citas lietas manā mūžā. Nē, es noteikti nenožēloju, ka esmu iegādājies atskaņotāju un klausos vinilu.