Killer Queen – Queen
Es pēc dabas esmu aplam nekulturāls cilvēks. Visi mani draugi un paziņas labi pazīst Tenesija Viljamsa „Ilgu tramvajs”, bet es – ne locekļa. Nezinu kādā veidā, bet Padlatvijas laikos man šī izrāde gāja secen, lai arī tad es rātni apmeklēju visas izrādes Drāmā un Dailē. Vēlāk man nereti sanāca dzirdēt „Ilgu tramvaju” pieminam gan šur, gan tur – grāmatās, žurnālos, intervijās. Tam jābūt kam izcilam – es allaž tā nodomāju, bet nekādas praktiskas darbības neveicu, lai aizpildītu šo robu savā izglītībā.
Tā nu ir sanācis, ka JRT šo lugu ir uzveduši, un gluži dabiski gribējās to redzēt. Dabūjām biļetes, un sēžam zālē, gaidot izrādes sākumu. Pēkšņi uz skatuves parādās dzīvs Āboliņš, un saka īsu uzrunu sakarā ar Zolitūdes traģēdiju. Domāta tā gandrīz kā atvainošanās, ka izrāde nav atcelta. Tas mani aizkustina. Par notikušo nejūtas vainīgi ne celtnieki, ne to uzraudzītāji, ne veikala ķēdes īpašnieki – neviens, bet, lūk, Āboliņš atvainojās.
Kā jau teicu, esmu te kā balta lapa, un sekoju vienlaicīgi gan sižetam, gan aktieru spēlei. Nezinu, vai tāds ir autora nodoms, bet jau pirmajās minūtēs nodomāju, ka Kļaviņas atveidotā Blanša un Keiša Stenlijs ir nelieši. Nesen Vudijs Allens kādā ķinī izstāstīja ļoti līdzīgu stāstu, kur galvenā varone ierodas pie savas līdz tam noniecinātās māsas, un mēģina tai iepotēt savas dzīves vērtības. Pie kam no nesamērīga pārākuma pozīcijām. Tāpat Keiša varonis man neiepatīkas uzreiz – viņš ir šausmīgi egoistisks tipāžs. Tas vēl būtu paciešams, jo es pats neesmu diži labāks, bet viņš ir spējīgs iesist sievietei – manās acīs tā jau ir diagnoze (lai man piedod feministes!). Vienīgi nav saprotams, kā viņam ir izdevies iegūt Stellas mīlestību, bet laikam tāpēc jau tā arī ir mīlestība, lai būtu akla.
Nekas uz šīs pasaules nav absolūts – ne Stena vulgārums un zemiskums, ne Blanšas augstprātība un egoisms – nekas. Stens var izrādīties čakls vīrieša darbos, bet, tuvāk iepazīstot Blanšas traģisko likteni, tu neviļus sāc just viņai līdzi. Nemainīga vērtība ir tikai Stellas spēja ņemt dzīvi kāda tā ir – priecāties par labo, izprast citu vājības, palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams.
Skatoties izrādi, šaubas rodas tikai par vienu – Keiša Stens tā ienīst Blanšu, ka, manuprāt, viņš ne pie kādiem apstākļiem nespētu tai uzmākties. Tas ir pat, ja uz mirkli iedomājamies, ka pēc visiem tiem pārdzīvojumiem noraudājusies un nopuņķojusies Blanša varētu būt iekārojama. Tur kaut kas galīgi neklapē. Savādāk citas pretrunas JRT uzvedumā nemanīju. Tas viss, saprotams, no nezinātāja un nesaprašas redzes viedokļa.
Komentāri
Ierakstīt komentāru