Dzimtā valoda – Līvi

Kad nespēsi ne dziedāt, ne raudāt,

Kad tu nespēsi vairs it nekā - ar debesīm,

Zemi tu klusēsi, tas būs tavā dzimtā valodā...

Jā, „Dzimtā valoda” paņēma mūs visus nesagatavotus. Pie Ermanbrika līdz tam viss bija mierīgi, bet te uzreiz – bāc! – Līvi ar šitādu galīgi nepieradinātu gabalu. Cita starpā, tā pirmā versija bija vēl skarbāka – nu galīgi crazy. Bet kur nu tagad likties? Pieteikts tas gabals Mikrofona aptaujai ir, cilvēki balso kā traki, kā gan tas viss vēl beigsies?

Bet beidzās tas ar Līvu triumfu aptaujā – pirmā vieta, un pilnīgs nomenklatūras apjukums. Acīmredzot Līvu uzvara nu nekādi neierakstījās aptaujas organizatoru plānos. Visspilgtāk par to liecināja kaut vai balvas – Kalniņš par otro vietu dabūja krāsu televizoru, bet pirmie saņēma zodiaka sveces, un tās pašas jau aizdedzinātas. Manuprāt, Līvi nekad nebūtu tikuši cauri, bet viņus paglāba apstāklis, ka „Dzimtā valoda” nebija latviešu, bet gan moldāvu dzejnieka darbs. Nuja, tas bija pirmais īstais belziens pa Padlatvijas pamatiem – tas bija vēl pirms Atmodas sākuma, un mēs varam tikai noliekt galvas Līvu uzdrošināšanās priekšā.

Vispār pirms Līviem ne mazāk drosmes un dumpīguma parādīja Pērkons. Viņu dziesmu teksti varbūt nebija tik nozīmīgi kā „Dzimtā valoda”, bet tie bija nepārprotami pretrunā ar komunisma cēlēju morāli, cik nu vien iespējams. Pērkons jau bija aizliegts, kad viņi uzstājās pusprivātā pasākumā kultūras namā Draudzība Sarkandaugavā. Dziesmu par sarkano gulbi viņi gan toreiz nenospēlēja, bet daudz citu lietu gan. Kulakovs apstiprināja savu uzvārdu ar dūri iegāzdams sīcošam stipreklim pa sāniem un iesaucās: „Padomju aparatūra!”. Nezinu kas nostrādāja vairāk – sitiens vai sauciens, bet sīkšana apklusa.

Toreiz Pērkons pavēstīja, ka viņi iet prom no smagā roka vairāk tādu gabalu virzienā kā „Mana dienišķā dziesma”, kura mums visiem toreiz dikti patika. Jā, Ieva tajā laikā nebija ar viņiem – viņa spēlēja ar kādu citu komandu Nepabeigtais Remonts, ja nemaldos.

Līvi gadu vai pāris pirms „Dzimtās valodas” jau bija tikuši pie Mikrofona prīzēm ar „Zīlīti” – dīvainu dziesmiņu Smokie stilā. Toreiz solists viņiem bija Igo – visi slavēja viņu par izcilu balsi un vēl sazin ko, bet es nekādi nespēju pārvārīt to Igo labumu. Galīgi slikti jau arī nebija – nu tā pa vidu. Vēlāk Remix laikos, kur bija savākušies visi paši, paši labākie – mazākais viņi tā domāja, un tagad vajadzēja atvērties zemei un notikt brīnumam. Tomēr nekas tāds nenotika. Man viņi iepatikās ar „Komunālo blūzu”. Nekāda visu laiku virsotne pasaules mērogā jau tā nav, bet komunaļņika tēma klipā tika apspēlēta kolosāli – sākot ar Marhila sasisto piena pudeli un beidzot ar Vaļeru. Labais!

Ja apskatos uz latviešu populāro mūziku kopumā, tad nav grūti pamanīt, kur mīt manas simpātijas. ImKa, Menuets, Kulakovs. Otrajā ešelonā, pussolīti iepakaļ – Līvi, Prāta Vētra, Jumprava, Baušķenieks, Mielavs. Vēlāk man iepatikās vēl viena otra cita lieta – Hospitāļu Iela, piemēram. Tomēr es labi apzinos, ka mana nojēga par latviešu mūziku ir stipri zem vidējā, bet ko nu vairs – izlasīti es biju jau sacepis:

Noausim kājas

1.     Noausim kājas, aptīsim sirdis – Menuets

2.     Dzeguzes balss – Menuets

3.     Dziesma par to gadījumu ar Džordano Bruno – Liepājas Brāļi

4.     Es šodien jūku prātā – Renārs Kaupers

5.     Meitene ar kallu ziediem – Credo

6.     Es esmu bagāts – Pauls Butkēvičs

7.     Jautra dziesmiņa sev pašam – Ainārs Mielavs

8.     Melnā aronija – Menuets

9.     Balāde par gulbi – Pērkons

10.  Dzimtā valoda – Līvi

11.  Komunālais blūzs – Remix

12.  Milzīte Ilzīte – Ingus Baušķenieks

13.  Dūdieviņš – Aigars Grāvers

14.  Reiz zaļoja jaunība – Ieva Akurātere

15.  Pilsētā, kurā piedzimst vējš – Liepājas Brāļi

16.  Kad Mēness jūrā krīt – Jauns Mēness

17.  Mana dienišķā dziesma – Pērkons

18.  Tavas mājas manā azotē – Prāta Vētra

19.  Pie baltas lapas – Pērkons