Dienasgrāmata

Kad Fils pateica, ka iemest dūzi cepurē nav nemaz tik grūti – pietiekot ar trīs mēnešiem treniņu, meitene nenoturējās un iesaucās: “ На что ты тратишь Вечность! ” (filmu es pirmo reizi skatījos krievu valodā, un tieši tā es šo teicienu atceros). Viņa, protams, nevarēja iedomāties, ka Fils ir iestrēdzis laikā, un viņa dzīvē mūžībai nav ne mazākās vērtības. Viņam pat likās, ka tas ir briesmīgākais, kas var ar cilvēku notikt. Tomēr šī replika nepalika nesadzirdēta no Fila puses, un vēlāk palīdzēja viņam izkļūt no laika cilpas – tā motivēja viņu uz cēliem darbiem. Spārnotais teiciens no šīs jaukās un līdz nāvei apnikušās filmas man dziļi iesēdās prātā, jo es – pretēji katrai loģikai – piemēroju to uz sevi. Lai arī es nepārdzīvoju nebeidzamu déjà vu , kā tas bija ar Filu, tomēr sāku aizdomāties, ko es daru ar Mūžību, t.i., ar to, kas ir mana dzīve. Nu, nekas dižens tas nava. Es pēc dabas esmu epikūrietis – man dikti patīk baudīt dzīvi, un – atkal pretēji loģikai – man šajā virzien

Priekšvēlēšanu laikā mani parasti pārņem depresija. Un nav jau arī nekāds brīnums, jo troļļi tad burtiski plosās pa virtuālo telpu. Tomēr ne jau viņi mani nomāc. Nereti gadās novērot, cik savādāk pilnīgi normāliem cilvēkiem var būt galīgi kroplīgi politiski uzskati. Tie ir tik ļoti atšķirīgi no maniem, ka beigās man gribas sākt gaudot kā kādā dziesmā – “esmu kroplis, esmu dīvainis... ko gan ellē es vēl te daru?” Vai tiešām es nepiederu šai zemei – Latvijai? Kad es ar šīm jušanām par priekšvēlēšanu depresiju padalījos ģīmjgrāmatā, kāds man ieknāba – tas viss ir štrunts – tūlīt sekos pēcvēlēšanu paģiras. Es sabijos vēl vairāk, un sāku veidot sev “tīru” virtuālo telpu – pārstāju sekot to draugu poustiem, kas aģitē par partijām, liek politiskus komentārus vai tamlīdzīgi izpildās. Tā pienāca vēlēšanas. Man šī diena vienmēr ir patikusi. Mēs pieceļamies laicīgi, iekožam brokastu un dodamies “vēlēt augstāko nākotni”. Edgaram Liepiņam bija tāda dziesma “Kad vēlēšu Augstāko Padomi, tad tuv