Dienasgrāmata

Ar ko atšķiras zinātkāre no ziņkārības? Vai tas, ka savam iepriekšējam auto četru gadu laikā es tā arī nenoskaidroju, kā pārslēgt pulksteni no vasaras laika uz ziemas, būtu uzskatāms par slinkumu vai stulbumu? Nē, tā nedrīkst palaisties – domāju es, un pēc laimīgas trīs mēnešu braukāšanas jaunajā dampī nolemju iepazīties mazākais ar to, kā strādā kruīza kontrole. Mani kaitina tas, ka, nospiežot plus vai mīnus pogu, ātrums mainās par veseliem 10 km/h, kamēr man gribētos, lai tas mainītos tikai par vienu. Beigās pēc ilgākas čakarēšanās atklāju, ka mainīt mazos intervālos var nospiežot un noturot pogu. Nu, tagad es sajūtos stipri gudrāks cilvēks nekā vakar. Tā kā man nekur nav jāsteidzas, mēģinu braukt, izmantojot to pašu 10 km/h pārslēgšanos. Vispār jau sūnaini. Vienkārt, ja, piemēram, no 90 pāreju uz 70, tas aizņem tik daudz laika, ka kāds centīgs ments mani jau sen būtu nojūdzis par ātruma pārsniegšanu. Vēl nepatīk tas, ka pārslēdzējs grib strādāt pa apaļiem desmitiem – 70, 80, 9

Bērnībā man gadījās noskatīties lielfilmu "Dodiet savu svētību bērniem un zvēriem". Tās sižeta pamatā bija tīņu grupiņas cīņa par saujiņas bizonu dzīvībām, kas bija atlikuši no kādreiz tik neskaitāmajiem ganāmpulkiem, kas bija apdzīvojuši milzu teritorijas. Attapīgi biznesmeņi bija savākuši atlikušos dzīvniekus vienkopus, un pārdeva biļetes par tiesībām tos nogalināt prieka pēc. Filma bija smaga. Īpaši man prātā ir iesēdusies aina, kur bariņš jauniešu, kas vēlējās atbrīvot dzīvniekus, atklāj, ka dzīvnieki nebūt nevēlas izrauties brīvībā. Te viņiem viss ir ierasts, barības cik nevajag - ko vēl no dzīves gribēt? Nu, kad ierodas kaut kādu tipi ar stroķiem, tad gan dažiem iziet slikti, bet kopumā – grēks sūdzēties. Šī bēdīgā aina man atmiņā uzpeldēja pavisam nesen. Es ģīmjgrāmatā ķīvējos ar kādu sievišķi par tematu, vai tas ir labi, ka mēs 91. gadā izsprukām no Tautu Cietuma (PSRS) nagiem. Salīdzinoši patētiski noskaņotā oponente vaimanāja, cik gan Padlatvijas laikos vi

Šie vārdi šad un tad man pārveļas pār lūpām. Nereti arī tad, kad neko tādu neesmu gribējis teikt – tā izpaužas mana iekšējā vadātājbalss. Tā neapšaubāmi ir liela patiesība, jo pasaulē jau nav izgudrots nekas lieliskāks par gulēšanu. Salds miegs, krāsaini sapņi un pamošanās spēkpilnam ar vēlmi dzīvot. Nekad iepriekš netiku domājis, ka šī pavisam dabīgā vēlme izgulēties tagad mani biedēs. Bet sākās viss gaužām nevainīgi – es nedaudz sasirgu. Liekas nekad pa Rīgu nav ceļojuši tik daudz vīrusi kā šīs draņķīgās ziemas beigās. Cits pēc cita krita mani darba kolēģi ar visdažādākajām kaitēm – vienam sasāpējās galva, citam kauli, bet dažs pamanījās vemt vienlaidus visas nakts garumā. Parasti man patīk drusku paslimot, jo tad drīkstu gulēt, cik vien tīk. Arī šī slimošana man iesākumā tāda likās, vienīgi absolūtais bezspēks pirmajā dienā likās šausmīgi kaitinošs. Ja uzraksti e-pastu vai pacel tālruni, pēc tam sajūties tik neiedomājami slikti, ka nekas cits neatliek kā rāmi gulēt un truli bl

Desire (1976) Street Legal (1978) Jā, patiesi, kas ir labs, bet kas nē? Kādreiz man patika “lauzt fasonu”, t.i., meklēt savu īpašu skatījumu uz lietām, un tad trollēt apkārtējos ar saviem ekstravagantajiem uzskatiem. Es pieturējos pie uzstādījuma, ka “ja manas domas sakrīt ar pārējo, acīmredzot esmu kaut ko palaidis garām.” Tā, vai aptuveni tā, reiz esot teicis Vailds, ja nemaldos. Jā, kādreiz jau man dikti patika visādi “iznesties”. Tās tas bija līdz noteiktam vecumam. Tad man apnika māžoties, un es biežāk domāju, kā pietuvoties citu – galvenokārt to cilvēku uzskatiem, kuri man ir autoritātes. Neslēpšu, ka tādu nav pārāk daudz. Viens no tiem – mana vecākā meita Lāsma. Viņa ir izauguse tik pārsteidzoši gudra, ka ieklausos viņas viedoklī gluži vai kā orākula sacītajā. Par Lāsmu gudrāks ir tikai viņas vīrs Dainis. Viņa pārākums izpaužas tamā, ka, atšķirībā no manas meitas, viņš prot savu gudrību paturēt pie sevis. Vienīgi, ja izdodas pagrūst Daini alkohola pārtēriņa virzienā,

Svarīgākais ir saglabāt vēsu prātu – es pats sevi iedrošinu. Tikko oponents sapratīs, ka šaubies par sevi, tas būs signāls viņam pāriet uzbrukumā. Tā pie sevis prātodams, dodos iekšā LTC birojā. Savilcis akmeņainu seju (man tas nenākas grūti, jo ir tuvu manam dabiskajam dvēseles stāvoklim), piesaku vizītes mērķi, un sāku gaidīt, kad kungiem labpatiksies mani pieņemt. Vēroju pa daudzstāvenes logu pelēcīgo ainavu, bet domās man neatlaidīgi uzpeld fočene, kuru pirms pāris gadiem nopublicēju ģīmjgrāmatā. Nekā īpaša tajā nava – tikai vīna glāze, caur kuru nobildēts skats uz manu pagalmu. Neskaitāmi sīki burbulīši ir sastājušies glāzes dibenā, bet aiz tās miglaini saskatāma lielā tūja, kas paslēpj manu terasi no pretī dzīvojošajiem kaimiņiem. Vienā glāzes malā rēgojas sarkans pleķis, kura izcelsmi man nekādi neizdodas atpazīt – vai nu Ingrīdas puķes, vai arī vāze ar zemenēm. Nu, viens vai otrs – tas nav tik svarīgi. Mans orgānisms tā signalizē, ka vēlas atpūtu, bet es pat nezinu, kā to mie

Jā, tik tiešām, es tā jūtos. Kad nekas neiet, nekas nevedas, un viss ir tik slikti. Man pat negribas nosist laiku ģīmjgrāmatā – jūtu kaut kādu nepatiku pret tām aktivitātēm. Manas muļķīgās piezīmes, kas mijas ar man nepazīstamu vai mazpazīstamu cilvēku un viņu draugu ziņām. Kam gan tas viss?  Un tad vēl tā idiotiskā secība, kādā šīs lietas rindojas – Cukerbergs laikam grib, lai es visu mūžu lasu vienu un to pašu. Bija mirklis, kad sagribējās dzēst savu ID naher . Beigās gan nolēmu to  vienkārši iesaldēt, bet izrādījās, ka tas nav nemaz tik viegli paveicams. Cukerberga aģenti tik ilgi un neatlaidīgi prasa un pārprasa, vai es tiešām vēlos tā darīt, ka pagurstu un vienkārši izlogojos no šī soc. tīkla. Cik tad var! Darbā arī galīgi neiet. Rādās, ka viss, kam vien pieskaros, jūk un brūk. Kaut kāda mellā josla. Nervi arī arī ne locekļa netur. Reiz nometu klausuli, kad klients - sieviešu kārtas - mazgāja man galvu, ka mēs neturot doto vārdu. Tad arī norāvos, jo  cik tad var dirst?! Pa