Sweet Cocaine – Fred Neil
Es kaut kur lasīju, ka esot mūzika, kas iedarbojas kā narkotikas, un tā esot tikpat kaitīga kā īstās psihotropās vielas. Es tikai no raksta nespēju saprast, kā tieši tas viss notiek – kā veidojas atkarība, kā tiek iznīcinātas smadzenes un notiek visas pārējās smalkās lietas. Runājot pašam par sevi, tad jāatzīstas, ka mūzika nereti tā sagrābj mani savās ķetnās, ka nespēju vairs patstāvīgi domāt – es nokļūstu pilnīgā atkarībā. Visas vispāratzītās vērtības – biznesa intereses, sabiedrības un tautas liktenis, jā, pat Latvijas hokeja izlases panākumi – tas viss pēkšņi liekas mazs un nenozīmīgs. Tu sēdi un klausies mūziku, dažkārt tev pat ir acīs sariesušās asaras – tu pārdzīvo neesošas lietas. Tomēr galvenais šeit laikam ir tas, ka tu vairs nespēj domāt, un gribas darīt neko – vienīgi vērot laiku un klausīties. Ja pieveru acis un ļaujos abstraktām domām, tad dažkārt sāk rādīties visādas halucinācijas – lietas, kuru patiesībā nav. To gan nav iespējams izstāstīt – es jau bērnībā atklāju sevī dīvainu spēju sapņot neaizmidzis. Tas ir tāds savāds pustransa stāvoklis, kad rādās visādas dīvainas lietas. Nē, tie nav gļuki, tu vienkārši sapņo ar vaļā acīm. Tas ir acis tev ir ciet, bet iemidzis arī tu neesi.
Īsāk sakot, nejūtu nemazāko vajadzību špricēties – es jau tāpat esmu pietiekoši stulbs. Tāpēc labāk ņemos ap savu otro idiota sarakstu. No kurienes tāds nosaukums? Kādreiz es vispār saukāju sevi par otro idiotu, jo es esmu absolūti nemākulīgs cilvēks, un, ja es spēju ko paveikt, tad tas ir kaut kas tāds, ko pat „kurš katrs otrais idiots spēj”. Tā arī es sāku sevi dēvēt par 2. idiotu. Tas, protams, tad, ja lietas padevās.
Šis gadījums ar mūziku gan ir drusku savādāks. Es biju pasācis zagt idejas, kādu mūziku klausīties no draugiem ģīmjgrāmatā, un apkopoju to atsevišķā sarakstā. To tad arī es dēvēju par savu „idiota sarakstu”. Man vēl tagad tāds ir, jo tā lieta jau nekad nebeidzas – visi meklē muzonā ko jaunu.
Tomēr nesen, kad sajutos noguris no nejēdzīgi lielā kompilāciju skaita, ko pats es esmu saploģījis, nolēmu pievērsties senai idejai atlasīt TOP 100 albumu, kurus pastāvīgi nēsāt sev līdzi debilajā telefonā, lai būtu ko klausīties. Plašumā esmu gājis pamatīgi, varbūt tagad derētu paskatīties arī nedaudz dziļumā. Man pēdējā laikā ir bijuši daudzi iecienīti sporta veidi mūzikā, t.i. ļoti dažādas lietas, kuras ir patikušas. Nolemju paurbt virzienā, kurš man ir īpaši mīļš – akustiskā mūzika. Ātri no izlasītēm atlasu izpildītājus un diskus ar šādu ievirzi. Noklausos un piešķiru vērtējumu pēc 5-zvaigžņu sistēmas. Vienīgi, atšķirībā no citiem vērtētājiem, lietoju visu vērtējuma amplitūdu – no 1 līdz 5, jo atšķirību vajag just.
Tagad, kad darbiņš ir galā, visumā jūtos vīlies – man šī mūzika ir paspējuse apnikt. Es nevaru ilgstoši sēdēt vienā rāmī. Tomēr darbiņš ir paveikts. Tagad pats laiks kādu mēnesi neskatīties uz šīm lietām, bet pēc tam izvēlēšos, kuri albumu ir TOP 100 cienīgi.
1. Love Is Hell - Ryan Adams ***
Nedaudz par daudz roķīgi priekš mana akustiski apmātā garastāvokļa. Savādāk nekādas vainas. Wonderwall, saprotams, ir baigais mīļums, bet liekas, ka es to kaut kad agrāk esmu drusku par daudz brūķējis. Šī gan ir akustiska versija, kas man patīk krietni labāk. Jā, beigās ir Hotel Chelsea Nights – pasakaini garšīga intonācija.
I feel like getting rid of all my things
Maybe just disappear into the fog
The traffic roars; my stomach screams
Like a gang of angry dogs
2. Pink Moon - Nick Drake ****
Pat ja nedziedātu par Pink Moon, vai arī darītu to kādā nesaprotamā valodā, klausoties šo mūziku, rodas tāda forša naksnīga sajūta. Ideāla ģitāras skaņa, noskaņa – sauciet to, kā gribat. Viss disks ir kā piesūcies ar to. Yes, a pink moon.
3. Bert Jansch - Bert Jansch ***
Ģitāras skaņa par kapeiku blūziskāka. Nebūtu man pieejams wiki, es domātu, ka Čikāga te ir teikusi kādu vārdu. Atkārtoti klausoties, Jančam (tāpat kā Dreikam) gribas paaugstināt vērtējumu. Izcili.
4. Jack Takes the Floor - Ramblin' Jack Elliott *****
Šeit jau varam runāt par Misisipi. Ko lai saka par šo – ģeniāli! Katru reizi, kad uzlieku Cocaine, man liekas, ka pats esmu tikko iešņaucis. Vienīgi nepatīk, ka, uzsākot jaunu gabalu, tik daudz tiek runāts, bet kāda tam nūzeime, ja pēc tam var tā spēlēt. Es zinu, ka mana aizraušanās ar oldies var likties smieklīga, bet es neko nevaru ar sevi padarīt – večiem ir bijis tāds fīlings, ka atliek vien nošauties!
5. Moby Grape - Moby Grape *
Mirkli samulstu – nesaprotu, kā šis ir iekļuvis manā idiota sarakstā, bet tad klausos 8.05 un viss nostājas savās vietās, t.i. es saprotu kāpēc. Vispār jau nav nemaz tik slikti, bet nav īsti pa tēmu.
6. Truelove's Gutter - Richard Hawley ***
Lēnām un garšīgi. Remorse Code.
7. Upon Velveatur - Roger Rodier ****
L' Herbe ir vienkārši dievīgs gabals. Noskaņa. Bonus daļa vienkārši fantastiska.
8. Oar - Skip Spence ****
Spensam esot bijušas mentālās problēmas. Vai tas nozīmētu, ka man arī laiks doties uz Tvaika ielu atrādīties? Šausmīgi labs.
9. Joan Armatrading - Joan Armatrading ***
Atsevišķas lietas labas, bet jāsaka, ka Džoana tomēr nav mans ideāls.
10. Teenage Head - Flamin' Groovies **
Krieviem kāda dziesma sākas ar frāzi „Nastroju gitaru na j... tvaju matj”. Tīņa Galva vispār ir nasing spešel, vienīgi pāris gabalos, kur ģitāra skan attiecīgi (piemēram, City Lights) kaut kas parādās.
11. Fred Neil - Fred Neil **
Sweet Cocaine – vienkārši pasakaini, bet viss pārējais kaut kā nepārliecina. Šaura specialitāte?
12. Life is People – Bill Fay ****
Tik daudz jau pateikts – ko te vēl piebilst?
13. Cure for Pain – Morphine ***
In Spite of Me viņus šeit ieveda. Tiešām labs. Savādāk viņi dzīvo nedaudz citā pasaulē, kāda ir mana tēma.
14. Lama's Workshop - Joseph Pusey **
Priekš manis par daudz psihedēliski.
15. Music from the Penguin Café - Penguin Cafe Orchestra ****
Daudzi ar visādiem skaņu efektiem mēģina panākt noskaņu. Pingvīni to dara visīpatnējākajā veidā – ar muzikāliem līdzekļiem. Kaifs.
16. Double Nickels on the Dime – Minutemen *
Pilnīgi nebaudāmi gabali dīvaini jaucas ar pāris (t.i. diviem) gandrīz klausāmiem.
17. Tír na nÓg - Tír na nÓg **
Nav slikti, bet liekas kaut kā pārāk pareizi. Titulgabals foršs.
18. Crown And Treaty - Sweet Billy Pilgrim ***
Daži gabali ir pilnīgs ju-ju, bet citi ir vienkārši brīnišķīgi. Kopumā tāda forša, varētu pat teikt, optimistiska sajūta. Blakefield Gold – mans favorīts.
19. Urban Hymns – Verve **
Pārāk deklaratīvi, gribētos kaut ko negaidītu, mistisku, blūzisku – vienalga ko, bet kaut ko no rindas uz ārpusi izejošu.
20. For Emma, Forever Ago – Bon Iver ***
Kādreiz likās, ka galīgi garām – mani kaitināja ņaudošā balss un gaudenais stils. Nu, tagad vairs nē. Vienīgi liekas šausmīgi iemidzinoši – iesnaudos klausoties. Gatavais opijs!
21. Forever Changes – Love *
Drusku ne pa tēmu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru